Pulka meita (La fille du régiment) — Gaetāno Doniceti komiska opera
"Pulka meita (La fille du régiment) — Gaetāno Doniceti komiskā opera ar slaveno tenora āriju 'Ah! mes amis…', izciliem augstajiem C un vēsturi no 1840. gada."
"Pulka meita" (franču: La fille du régiment) ir komiska opera divos cēlienos, kas raksturota kā dzīvespriecīga belkanto darbs ar spēcīgu melodisku dabu un izteiktu vokālo virtuozitāti. Franču valodā libretu sarakstīja Žils Anrī Vernoī de Sentžoržs un Žans Fransuā Bajārs. Mūziku komponējis Gaetāno Doniceti. Opera kļuvusi īpaši slavena ar tenora āriju "Ah! mes amis, quel jour de fête!", kurā tenoram jāizpilda vairāki ļoti augsti celi (kopumā līdz deviņiem augstajiem C), tāpēc loma bieži tiek uzskatīta par šī žanra tehniski prasīgu paraugu.
Sižets
Sižets risinās agrīnajā 19. gadsimtā kalnu reģionā un pavada galveno varoni Mariju (Marie), kura kā zīdainis atrasta kaujas laukā un tika uzaudzināta pulkā. Viņas brīvdomīgā un rotaļīgā daba piesaista jaunu ciema puisi Tonjo (Tonio), kurš iestājas pulkā, lai varētu būt kopā ar viņu. Drāma saasinās, kad atklājas, ka Marija ir aristokrātiskas izcelsmes radiniece — tās sekas rada spriedzi starp pulka biedru vienkāršo, sirsnīgo dzīvi un augstmaņu gaidām. Darbs beidzas ar komisku un sirsnīgu iznākumu, kur mīlestība, draudzība un pulka biedru solidaritāte galu galā nosaka laimīgu noslēgumu.
Mūzika, lomas un izpildījuma prasības
Doniceti mūzika apvieno melodisku vieglumu ar operetiskām un komiskām situācijām, savukārt vokālās partijas prasa gan tehnisku manevrētspēju, gan skatuvisku humora izjūtu. Galvenās lomas parasti ir:
- Marie — gaiša, spraiga kolorātūras soprāna partija ar dzīvībaspriecīgu raksturu;
- Tonio — tenora loma, kura slavenākā epizode ir minētā ārija ar virkni augsto C, kas operu padarījusi par tenoru vitrīnu;
- Sulpiss — komiska seržanta loma, ko bieži iedzīvina zemāka tembra balss (bārs vai bass-baritons);
- Markīze/Berkenfīlda — aristokrātiska figūra, kas dramatiski ietekmē Marijas nākotni.
Izrādes tradicionāli iekļauj arī ansambļus, kori un dzīvīgu orķestrāciju, kas uzsver gan militāro gaisotni, gan lauku svētku noskaņu.
Vēsture un izrādes
Pirmizrāde notika 1840. gada 11. februārī Parīzes operā "Opéra-Comique" Burzas zālē (Salle de la Bourse). Kopš tā laika opera regulāri tiek iestudēta Eiropā un citviet pasaulē, un tai bijušas vairākas ievērojamas interpretācijas. Metropolitēna operā tai bijuši iestudējumi 1902. un 2003. gadā. Lomu Marijas reizēm ir populāri attēlojusi Dženija Linda, un darbs kopumā ir saglabājis vietu operu repertuārā kā nereti izpildāms, publiku iepriecinošs gabals.
Opera saglabā pievilcību gan ar viegli saprotamu, sirsnīgu sižetu, gan ar vokālām izaicinājuma epizodēm — īpaši tenoriem, kas vēlas demonstrēt savu augsto reģistru. La fille du régiment bieži tiek izvēlēta gan klasisku iestudējumu programmās, gan festivālu un solistu koncertos kā spilgta belkanto tradīcijas reprezentante.
Gaetano Donizatti
Lomas
- Marie, a vivandière - koloratūras soprāns
- Tonio, jaunais tirolietis - tenors
- Seržants Sulpice - bass
- Birkenfeldes marķīze - kontraalts
- Hortensijs, miesassargs - bass
- Kaprālis - bass
- Peasant - tenors
- Krakenthorpa hercogiene - runājošā loma
- Notārs - runājošā loma
- Franču karavīri, tirolieši, hercogienes kalpi
Stāsts
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
1. darbība
Berkenfeldes marķīze un viņas miesassargs Hortensijs ir ceļā uz Austriju. Viņi pārtrauc ceļojumu, jo ir izcēlies kautiņš. Marķīze uzzina, ka franču karaspēks ir atkāpies. Viņa komentē franču ļaužu rupjās manieres ("Pour une femme de mon nom"). 21. pulka seržants Sulpice visiem apliecina, ka viņa vīri atjaunos mieru un kārtību. Viņam pievienojas pulka "meita" Marija. Viņa ir bāreņa, un karavīri viņu ir adoptējuši. Sulpice izjautā viņu par kādu jaunieti, ar kuru viņa ir redzēta. Viņa paskaidro, ka viņš ir Tonio, tirolietis, kurš reiz izglābis viņas dzīvību. 21. pulka karaspēks ierodas ar gūstekni. Tas ir Tonio. Viņš ir meklējis Mariju. Viņa iejaucas, lai viņu glābtu. Viņš uzstājas ar saviem jaunajiem draugiem, un Marija dzied pulka dziesmu ("Chacun le sait"). Tonio saņem pavēli sekot karavīriem. Viņš izbēg un atgriežas, lai atzītos Marijai mīlestībā. Sulpice viņus pārsteidz. Marijai ir jāatzīst Tonio, ka viņa var precēties tikai ar 21. pulka karavīru.
Marķīze lūdz Sulpīsi pavadīt viņu uz pili. Dzirdot vārdu Berkenfelds, viņš atceras vēstuli, ko atrada pie jaunās Marijas kaujas laukā. Marķīze drīz vien atzīst, ka viņa pazina meitenes tēvu. Viņa saka, ka Marija ir sen pazudusi viņas māsas meita. Bērns bija atstāts marķīzes aprūpē, bet bija pazudis. Viņa ir šokēta par meitenes rupjajām manierēm. Viņa nolemj paņemt savu māsasmeitu savā pilī un sniegt viņai pienācīgu izglītību. Tonio ir iestājies armijā, lai varētu apprecēt Mariju ("Ah, mes amis"). Bet Marijai ir jāpamet gan pulks, gan mīļotais vīrietis ("Il faut partir").
2. darbība
Marķīze ir noorganizējusi Marijas un Krakenthorpa hercoga laulības. Marķīzes pilī Sulpice atveseļojas no ievainojuma. Viņam ir jāpalīdz marķīzei īstenot viņas plānus. Marķīza dod Marijai dziedāšanas stundu. Marija ar Sulpīsa pamudinājumu iestarpina frāzes no pulka dziesmas. Marķīze zaudē savaldību (trio: "Le jour naissait dans la bocage").
Marija paliek viena. Viņa uzskata, ka naudai un amatam nav nozīmes ("Par le rang et l'opulence"). Viņa dzird, kā tālumā maršē karavīri. Viņa ir sajūsmā, kad viss pulks ienāk istabā. Viņa vada viņus, dziedot patriotisku veltījumu ("Salut à la France"). Marija atkal satiekas ar Tonio. Tonio lūdz Marijas roku. Marķīzi nesajūsmina jaunieša paziņojums, ka Marija ir visa viņa dzīve ("Pour me rapprocher de Marie"). Viņa saka, ka viņas māsasmeita ir saderinājusies ar citu vīrieti. Viņa atlaiž Tonio. Marķīza un Sulpice paliek viena. Viņa atzīst patiesību: Marija ir viņas ārlaulības meita. Viņa jau sen ir pametusi Mariju, baidoties no sociālas negodas.
Hortensijs paziņo par kāzu viesu ierašanos. To vada līgavaiņa māte, Krakenthorpas hercogiene. Marija atsakās atstāt savu istabu. Sulpice viņai saka, ka marķīze ir viņas māte. Pārsteigtā meitene saka, ka viņa nevar iet pret mātes gribu. Viņa piekrīt precēties ar vīrieti, kuru nemīl. Viņa jau gatavojas parakstīt laulības līgumu, kad 21. karavīri Tonio vadībā iebrūk, lai glābtu savu "meitu". Viesi ar šausmām uzzina, ka Marija bija ēdnīcas meitene. Viņi maina savu viedokli, kad viņa stāsta, ka nekad nespēs atmaksāt parādu, ko viņa ir parādā karavīriem. Marķīzi tik ļoti aizkustina meitas sirds labestība, ka viņa dod viņai atļauju precēties ar Tonio. Visiem kopā nobeigumā skan "Salut à la France".
Meklēt