Opera buffa — 18. gadsimta itāļu komiskā opera: definīcija un raksturojums

Opera buffa ir itāļu valodas termins, kas nozīmē "komiska opera". To galvenokārt lieto 18. gadsimta itāļu komiskajām operām. Opera buffa ir pretstats operai seria ("nopietna opera"), kuras sižets bieži ir traģēdija vai mitoloģisks/augstāks temats. Kamēr opera seria bija domāta kā "nopietna" izrāde, opera buffa bija izklaidējoša muzikāla komēdija, kura uzsvēra ikdienišķus cilvēkus un situācijas, valsts un sabiedrības jēdzienu parodēšanu. Tāpat kā operā seria, arī operā buffa viss tika dziedāts — nebija runāto dialogu, kas to atšķir no, piemēram, franču opéra comique. Stāsts operā buffa parasti tika izstāstīts rečitatīvā, kam sekoja ārijas un ansambļi, lai varoņi varētu parādīt savas jūtas un izcelt savas balsis.

Vēsturiskā izcelsme un attīstība

Opera buffa aizsākās galvenokārt Neapolē 18. gadsimta sākumā un pakāpeniski izplatījās arī citur Itālijā un Eiropā. Īpaši populāra tā bija karnevālu laikā, kad publika meklēja vieglu izklaidi un satīru. Sākotnēji komiskās epizodes bieži parādījās kā īsi starplaiki — intermezzo vai farsa — starp serias cēlieniem; ar laiku šie starplaiki kļuva garāki un attīstījās par pilnvērtīgām buffa operām. Slavens piemērs ir Pergolesi La Serva Padrone, kas sākotnēji bija intermezzo un, pateicoties tā popularitātei pēc Pergolesi nāves, ievērojami ietekmēja tālāko opera buffa attīstību.

Forma, muzikālās īpatnības un izpildījums

Tipiska opera buffa bija pilnmetrāžas darbs, parasti sadalīts divos vai trijos cēlienos. Raksturīgas iezīmes:

• Recitativi: stāsts tika virzīts ar rečitatīviem, sākotnēji parasti secco (ar harmonisku continuo/klavesīnu), vēlāk — arī ar bagātīgāku orķestra pavadījumu.
• Ārijas un ansambļi: starp recitatīviem sekoja ārijas, dueti, trio un īpaši spilgti — vainaga ansambļi un cēliena noslēguma fināles, kur daudzi varoņi dziedēja vienlaikus, atainojot konfliktiem un situāciju eskalāciju.
• Basso buffo un balss stils: bieži parādījās basso buffo lomas ar ātru, ritmisku skaitījumu (patter singing), kas uzsvēra komisko dialogu un teksta skaidrību.
• Orķestrācija: sākotnēji pieticīgāka (continuo + neliels orķestris), vēlāk — plašāka orkestrācija un vairāk efekta līdzekļu, kad opera buffa attīstījās līdz 19. gadsimtam.

Tēmas, varoņi un satīra

Opera buffa bieži izmantoja karikatūras un karikatūriskus tipāžus: vecu miesaskāru tēvu, gudrinieku, mīlniekus, slugu vai kalpu, kura viltība atspēko saimnieka augstprātību. Varoņi atklāja cilvēciskas vājības — stulbums, iedomība, alkatība un afekts (cilvēki, kas izlikās par gudriem un svarīgiem) — un tās bieži tika izmantotas, lai izsmietu valdošās šķiru sistēmas paradumus. Šī pieeja padarīja buffa pieejamu plašākai publikai, jo sižeti bija tuvi ikdienas dzīvei.

Režija un aktiermeistarība

Operā buffa aktiermeistarība vienmēr bija ļoti svarīga — tā bija ļoti dzīva, komiska un bieži aktieriskām izpausmēm bagāta izrāde, kurā daudz kas notika ātri. Katra cēliena beigās visi galvenie varoņi parasti dziedāja kopā — to sauca par "ansambli" (franču valodā "ensemble"). Šādas noslēguma sadaļas pakāpeniski kļuva par viena no žanra spožākajām iezīmēm, kur komiska spriedze risinājās muzikālā daudzbalsībā.

Libreti, komponisti un nozīmīgākie darbi

Lai gan mūsdienās lietojam terminu "opera buffa", 18. gadsimtā šādas operas bieži sauca arī "commedia in musica", "dramma giocosa", "operette", "burlesca" u. c. Nozīmīgi komponisti un libreti atstāja lielu ietekmi uz žanru — kā piemēru var minēt Karlo Goldoni un Baldassare Galuppi, kuru darbi bija svarīgi opera buffa attīstībā. Svarīgi darbi, kas ilustrē žanra spektru, ir Pergolesi La Serva Padrone, Cimarosa Il matrimonio segreto, Paisiello un vēlāk Rossini darbi (piem., Il barbiere di Siviglia) — tie parāda, kā buffa elementus izmantoja gan 18., gan 19. gadsimtā.

Žanra robežas un līdzība ar citām formām

Līdz 18. gadsimta beigām robežas starp operu buffa un operu seria nebija vienmēr skaidras. Daudzi darbi savienoja komisku un nopietnu materiālu — tāpēc radās termins dramma giocoso, kas apzīmē darbu ar gan smiekla, gan nopietnām daļām. Piemēram, Mocarta operā "Dons Žuans" ir daudz komēdijas, taču tajā ir arī nopietna puse; līdzīgi Le nozze di Figaro (Figāra kāzas) tiek uzskatītas par dramma giocoso vai buffa elementu labu piemēru, jo tā apvieno sociālu kritiku ar humora un mīlestības motīviem.

Ietekme un mantojums

Opera buffa ietekmēja ne tikai Itālijas operu skatuvi, bet arī Eiropas mūzikas un teātra attīstību: tā veicināja ansambļu un finālu nozīmīgumu, uzsvēra tekstu saprotamību un dialoga dinamiku mūzikā. Ar laiku šī tradīcija pārtapa un ietekmēja 19. gadsimta komiskās operas (piem., Rosīni) un vēlākās operetēs, kā arī mūsdienu muzikālajos žanros. Tā paliek svarīga mūzikas vēstures daļa, kas parāda, kā opera var vienlaikus izklaidēt, skumdēt un kritizēt sabiedrību ar smieklu palīdzību.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē termins "opera buffa"?

Q: Kā opera buffa atšķiras no operas seria?

J: Kādi vēl nosaukumi 18. gadsimtā tika doti šiem operu veidiem?

J: Vai šajās operās bija runāts dialogs?

J: Ko apzīmēja intermezzo un farsa?

J: Kādas rakstura iezīmes bieži tika iekļautas šajos darbos?

J: No kurienes radās šāda veida mūzika?

Meklēt pēc burta