Mungo ezers
Mungo ezers ir sauss ezers Austrālijas Jaunās Dienvidvelsas dienvidrietumu daļā. Tas atrodas aptuveni 760 km uz rietumiem no Sidnejas un 90 km uz ziemeļaustrumiem no Milduras. Ezers ir Mungo nacionālā parka galvenā sastāvdaļa. Tas ir viens no 17 ezeriem Willandra ezeru reģionā, kas iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā.
Pie ezera ir veikti daudzi nozīmīgi arheoloģiski atklājumi. To vidū ir Mungo cilvēks - senākās Austrālijā atrastās cilvēka mirstīgās atliekas - un Mungo dāma - senākās pasaulē rituāli kremētās cilvēka mirstīgās atliekas.
Tā ir arī Mungo ezera ģeomagnētiskās ekskursijas vieta, kas ir pirmais pārliecinošais pierādījums tam, ka ģeomagnētiskās ekskursijas ir ģeomagnētiska, nevis sedimentoloģiska parādība.
Mungo ezera Landsat 7 attēli. Baltā līnija, kas iezīmē ezera austrumu krastu, ir smilšu kāpa jeb lunete, kur atrasts visvairāk arheoloģisko materiālu.
Ģeoloģija
Mungo ezera nogulumi ir nogulsnējušies vairāk nekā 100 000 gadu laikā. Ezera austrumu krastā atrodas "Ķīnas sienas". Tās ir 26 km garas, aptuveni 30 m augstas lunetes, kas veidojušās tūkstošiem gadu. Sienas veido trīs atšķirīgi smilšu un augsnes slāņi. Vecākais ir sarkanīgi Gol Gol slānis, kas izveidojies pirms 100 000 līdz 120 000 gadiem. Vidējais pelēcīgi pelēcīgais slānis ir Mungo slānis, kas izveidojies pirms 50 000 līdz 25 000 gadiem. Jaunākais ir Zanci slānis, kas ir gaiši brūns un izveidojies pirms 25 000 līdz 15 000 gadiem.
Mungo slānis, kas nogulsnējās pirms pēdējā ledus laikmeta perioda, ir arheoloģiski visbagātākais. Tas bija maz nokrišņu un vēsāku laikapstākļu laiks, bet vairāk lietus ūdeņu notecēja no Lielās sadalošās grēdas rietumu puses, kas uzturēja ezeru pilnu. Tas uzturēja lielu cilvēku populāciju, kā arī daudzas Austrālijas megafaunas sugas.
Pēdējā ledus laikmeta laikā ūdens līmenis ezerā pazeminājās, un tas kļuva par sāls ezeru. Tas padarīja augsni sārmainu, kas palīdzēja saglabāt Ķīnas mūros saglabājušās atliekas. Lai gan pirms vairākiem tūkstošiem gadu ezers pilnībā izžuva, uz Sienām saglabājās zemes veģetācija. Tas palīdzēja tos stabilizēt un saglabāt. Līdz ar Eiropas kolonistu ierašanos šajā teritorijā 1880. gados introducētās sugas, galvenokārt truši, aitas un kazas, iznīcināja veģetācijas segumu. Tas ir veicinājis kāpu eroziju. Tomēr šī erozija ir novedusi pie daudzu cilvēku un dzīvnieku mirstīgo atlieku atklāšanas. Vējš ir pārvietojis smiltis un augsni uz austrumiem no Walls, veidojot kustīgu smilšu kāpu, kas katru gadu pārvietojas tālāk uz austrumiem.
Mungo ezera krasts.
Arheoloģija
Nozīmīgākie atradumi Mungo ezerā ir Mungo cilvēks un Mungo dāma. Daļēji kremētu Mungo lēdijas ķermeni 1969. gadā atrada Austrālijas Nacionālās universitātes (ANU) doktors Džims Boulers (Jim Bowler). Sākotnēji tika uzskatīts, ka viņas vecums ir 25 000 gadu. Jaunākā pētījumā 2003. gadā tika konstatēts, ka viņas vecums, iespējams, ir tuvāk 40 000 gadu. Mungo lēdija ir agrākais zināmais cilvēks, kas ticis kremēts. Arī Mungo cilvēku 1974. gada 26. februārī atrada doktors Boulers. Mantas mirstīgās atliekas bija pārklātas ar sarkano okru, kas ir senākais zināmais šādas apbedīšanas prakses gadījums. Lai gan daži pētījumi liecina, ka viņa vecums ir vairāk nekā 60 000 gadu, pašlaik vienprātīgi tiek uzskatīts, ka viņš ir aptuveni 40 000 gadu vecs.
Cilvēki ap Mungo ezeru dzīvo jau vismaz 50 000 gadu. Kāpās ir atrasti akmens darbarīki, kas ir vecāki par Mungo cilvēku. Ir atrasti miltu gatavošanas dzirnaviņas, kuru vecums ir no 5000 līdz 10 000 gadu; tās ir izgatavotas no smilšakmens, kas iegūts no smilšakmens, kas iegūts no jūras krasta.
Murray upes baseins 100 km attālumā. Kāpās tika atrasta arī vismaz 500 gadus veca akmens cirvja galva, kas izgatavota no akmens, kas iegūts no akmens, kurš atradies Kameles kalnā netālu no Šepartonas, vairāk nekā 300 km attālumā.
Bagātīgais arheoloģiskais mantojums ir ļoti nozīmīgs šīs vietas Austrālijas aborigēniem. Willandra reģionā dzīvo Barkindji, Nyiampaa un Mutthi Mutthi tauta. Viņiem ir kopīgi pārvaldības līgumi ar Jaunās Dienvidvelsas valdību par ezera un Mungo nacionālā parka apsaimniekošanu.
Mungo ezera ģeomagnētiskā ekskursija
1972. gadā tika veikti arheomagnētiskie pētījumi par aizvēsturiskajiem aborigēnu ugunskuriem, kas atrasti gar Mungo ezera seno krasta līniju. Magnetizācija, kas saglabājusies krāsns akmeņos un apdedzinātajos ugunskuros, liecina, ka aksiālais dipoliskais lauks aptuveni pirms 30 000 gadu pārvietojies līdz pat 120 grādiem no normālā stāvokļa. To sauc par ģeomagnētisko ekskursiju. Tā kā vairums ekskursiju, kas konstatētas pirms Mungo ezera, atradās nogulumiežos, tika uzskatīts, ka magnētiskā lauka virziena anomālijas ir detrītiskas vai diagenētiskas izcelsmes. Mungo ezerā iegūtie rezultāti bija termoremanentās magnetizācijas rezultāts, izslēdzot sedimentoloģiskas parādības.
Divas ekskursijas ir reģistrētas nogulumiežos no Skjonghelleren Valderojā, Norvēģijā. Viena no tiem virtuālais ģeomagnētiskais polis (VGP) atradās tajā pašā laikā, kad Mungo ezers, kas liecina, ka notikums bija globāls, nevis vietējs. Dati no līdzīga vecuma ezera nogulumiem Francijā, kuros ir gandrīz identiskas magnētiskā lauka līnijas, arī apstiprina, ka Mungo ezers bija globāls notikums. Tomēr ir izteikts pieņēmums, ka Mungo ezera anomālais lauks ir zibens spērienu rezultāts.
