Latentais autoimūnais diabēts (LADA): pārskats, simptomi un ārstēšana

Uzziniet visu par latentā autoimūnā diabēta (LADA) pazīmēm, diagnozi un mūsdienīgām ārstēšanas iespējām — simptomi, riska faktori un praktiski dzīvesveida padomi.

Autors: Leandro Alegsa

Latents autoimūnais diabēts pieaugušajiem (LADA) ir līdzīgs gan 1. tipa, gan 2. tipa diabētam. Tāpat kā 1. tipa diabēts, arī LADA ir aizkuņģa dziedzera autoimūna slimība. Tas nozīmē, ka organisma imūnsistēma uzbrūk aizkuņģa dziedzera šūnām, kuru uzdevums ir ražot insulīnu. Taču LADA ir līdzīga arī 2. tipa diabētam, jo tā izraisa rezistenci pret insulīnu. Tas nozīmē, ka insulīns cilvēka organismā nedarbojas tik labi, kā tam vajadzētu.

Lielākā daļa cilvēku ar latento autoimūno diabētu ir tievi vai ar normālu ķermeņa masas indeksu, lai gan dažiem ir liekais svars vai neliels aptaukošanās.

Kas ir LADA un kā tā attīstās

LADA parasti attīstās pieaugušajiem (bieži vidējā vecumā) un progresē lēnāk nekā klasiskais 1. tipa diabēts. Imūnsistēmas radītās antivielas pakāpeniski iznīcina aizkuņģa dziedzera betašūnas, kas ražo insulīnu. Tā rezultātā pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem var rasties nepieciešamība pēc insulīna terapijas.

Simptomi

Simptomi var būt līdzīgi citiem diabēta veidiem, taču bieži ir mazliet piezemētāki sākumā. Parasti novēro:

  • palielināta slāpēšana un bieža urinēšana;
  • nervozitāte, nogurums vai vājums;
  • neapzināta svara zudums (lai gan ne vienmēr);
  • redzes miglošanās;
  • lēna rēšanas vai biežas infekcijas gadījumā;
  • hiperglikēmijas vai retos gadījumos ketoacidozes pazīmes (smagā stāvoklī).

Kā atšķirt LADA no 1. vai 2. tipa

LADA reizēm tiek nepareizi diagnosticēts kā 2. tips, jo sākumā simptomi var būt līdzīgi, un pacienti var nebūt ievērojami aptaukojušies. Tomēr pie aizdomām par LADA ārsti pārbauda:

  • autoantivielas — visbiežāk pret glutamīnskābes dekarboksilāzi (GAD), kā arī pret IA-2, insulīna antivielām (IAA) vai ZnT8;
  • C‑peptīna līmeni — tas palīdz novērtēt paša organisma insulīna ražošanu (bieži samazināts LADA gadījumā);
  • klīnisko gaitas ātrumu — ja nepieciešamība pēc insulīna rodas salīdzinoši ātri, tas norāda uz autoimūnu procesu;
  • ģimenes un citu autoimūnu slimību (piem., Hashimoto vai celiakija) klātbūtni.

Diagnostika

Diagnostika parasti ietver glikozes mērījumus, HbA1c noteikšanu, C‑peptīna analīzi un autoantivielu testus. Ja testos atklātas autoantivielas un C‑peptīns ir zems, diagnoze LADA ir ticama. Svarīgi ir arī klīniskie novērojumi un pacienta dzīvesveids.

Ārstēšana un vadība

Mērķis ir saglabāt iespējami labu glikozes kontroli, novērst komplikācijas un saglabāt atlikušās betašūnu funkcijas.

  • Insulīna terapija: bieži nepieciešama agrīnā stadijā, jo LADA progresē uz insulīna atkarību. Dažkārt sākotnēji tiek mēģināta periāla vai zema devas insulīna terapija, lai mazinātu betašūnu slodzi.
  • Perorālie medikamenti: ja ir izteikta rezistence pret insulīnu, var lietot metformīnu vai citus medikamentus, tomēr dažas zāles (piem., sulfonilurējas) var nebūt ieteicamas, jo tās var paātrināt betašūnu izsīkšanu.
  • Dzīvesveida izmaiņas: sabalansēta diēta, regulāra fiziskā aktivitāte un svars ierobežo glikozes paaugstināšanos un uzlabo insulīna jutību.
  • Monitoring: regulāra glikozes mājas mērīšana vai nepārtrauktās glikozes monitoringa (CGM) izmantošana, kā arī regulāras pārbaudes pie ārsta (HbA1c) un acu, nieru, kāju veselības monitorings.
  • Multidisciplināra pieeja: sadarbība ar endokrinologu, dietologu un diabetes aprūpes speciālistiem nodrošina labāku ilgtermiņa vadību.

Prognoze un komplikācijas

LADA parasti prognozējas kā hronisks stāvoklis ar pakāpenisku betašūnu funkcijas zudumu un nepieciešamību pēc insulīna. Piemērojot labu glikozes kontroli un regulāras medicīniskas pārbaudes, var samazināt ilgtermiņa komplikāciju risku — sirds un asinsvadu slimības, neiropātija, nefropātija un retinopātija.

Kad jāgriežas pie ārsta

Sazinieties ar ģimenes ārstu vai endokrinologu, ja parādās tipiski diabēta simptomi (liela slāpēšana, bieža urinēšana, neizskaidrojams svara zudums, nogurums) vai ja ārstēšana ar parastajām 2. tipa zālēm nedod rezultātus. Ja ir citu autoimūnu slimību anamnēze vai ja ir aizdomas par LADA, nepieciešams veikt specifiskus testus.

Nav zāļu, kas pilnībā novērstu LADA, taču agrīna diagnoze un piemērota ārstēšana var palēnināt slimības progresiju un uzlabot dzīves kvalitāti.

LADA un diabēts

Atšķirības starp LADA un 1. tipa diabētu

Lielākā atšķirība starp LADA un 1. tipa diabētu ir tā, ka LADA ir pakāpenisks sākums (tā uzliesmo lēni).

Arī cilvēki ar 1. tipa diabētu nevar ražot insulīnu. Taču, ja viņiem tiek ievadīta insulīna injekcija, insulīns viņu organismā darbojas un veic savu darbu. Bet cilvēkiem ar LADA, pat ja viņiem tiek ievadīts insulīns, insulīns var nedarboties tik labi, kā tam vajadzētu.

Atšķirības starp LADA un 2. tipa diabētu

Lielākā daļa cilvēku ar LADA 3-15 gadu laikā kļūst atkarīgi no insulīna (viņiem jāievada insulīns). Tas ļoti atšķiras no 2. tipa diabēta. Tikai 20-30% 2. tipa diabēta slimnieku kļūst atkarīgi no insulīna.

Vēl viena atšķirība ir tā, ka 2. tipa diabētu var saslimt ikviens jebkurā vecumā. Bet LADA neskar bērnus vai pusaudžus[] . Tā parasti skar cilvēkus vecumā no 35 gadiem, bet var skart jebkuru cilvēku vecumā no 20 līdz 29 gadiem.

LADA gadījumā aizkuņģa dziedzeris nespēj ražot insulīnu, jo imūnsistēma uzbrūk insulīnu ražojošajām šūnām. Tas nenotiek 2. tipa diabēta gadījumā.

Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, dažiem cilvēkiem ar LADA ir ģimenes locekļi ar 2. tipa diabētu.

Diagnoze un ārstēšana

Cilvēkiem ar LADA dažkārt tiek nepareizi diagnosticēts 1. vai 2. tipa diabēts. Ar īpašu asins analīzi var pierādīt, kāda veida diabēts cilvēkam ir. Testā tiek meklētas antivielas, kuras ir tikai diabēta slimniekiem ar LADA. To sauc par GAD antivielu testu.

Cilvēki ar LADA parasti kontrolē diabētu, izmantojot ļoti līdzīgas metodes un dzīvesveida izmaiņas kā 2. tipa diabēta gadījumā: pareiza ēšana, fiziski vingrinājumi un perorāli lietojamie medikamenti; svara zudums nav obligāts. Tomēr atšķirībā no 2. tipa diabēta pacientiem, kuriem nekad nav nepieciešams injicēt insulīnu, LADA pacienti vairāku gadu laikā kļūst atkarīgi no insulīna.

Komplikācijas

Latenta autoimūna diabēta komplikācijas pieaugušajiem ir ļoti līdzīgas 1. un 2. tipa diabēta komplikācijām, piemēram, insults, sirds slimības, gangrēna, nieru darbības traucējumi un sirdslēkmes.

Gēni un antivielas

Ar LADA ir saistītas glutamīnskābes dekarboksilāzes (GAD) antivielas. Ar 2. tipa diabētu ir saistīti arī TCF7L2 gēni, kas arī ir saistīti ar LADA.

Saistītās lapas

  • 1. tipa diabēts
  • 2. tipa diabēts
  • Insulīns
  • Autoimūna slimība
  • Insulīna rezistence


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3