Lupīns, Ziemeļamerikā bieži rakstīts kā lupīna, ir vispārpieņemts nosaukums Fabaceae dzimtas Lupinus ģints pārstāvjiem.

Šajā ģintī ietilpst 150-200 sugas, un tā ir plaši izplatīta Vidusjūras reģionā - Subgen. Lupinus, un Amerikā - Subgen. Platycarpos (Wats.) Kurl.

Šīs sugas lielākoties ir 0,3-1,5 m augsti daudzgadīgi zālaugi, bet dažas ir viengadīgi augi un daži ir līdz 3 m augsti krūmi, no kuriem viens, Lupinus jaimehintoniana, ir 8 m augsts koks ar 20 cm diametra stumbru no Meksikas Oahakas štata. Tiem ir raksturīga un viegli atpazīstama lapu forma - lapas ir maigi zaļas līdz pelēkzaļas vai sudrabotas, to asmeņi parasti ir plaukstiņveidīgi sadalīti 5-17 lapiņās vai dažām sugām no ASV dienvidaustrumu daļas reducēti līdz vienai lapiņai; daudzām sugām lapas ir apmatotas ar sudrabotiem matiņiem, bieži vien blīvi. Ziedi veidojas blīvi vai atklāti kātos uz stāvas vārpas, katrs zieds ir 1-2 cm garš, ar tipisku peaflower formu ar augšējo "standartu", diviem sānu "spārniem" un divām apakšējām ziedlapiņām, kas saplūdušas kā "ķīlis". Auglis ir pāksts, kas satur vairākas sēklas.

Morfoloģija

Lupīnu sugas atšķiras pēc augstuma, lapu formas un ziedu krāsas, taču kopīgas iezīmes ir:

  • Sakņu sistēma: daudziem lupīniem ir spēcīga, labi attīstīta sakne ar dīgļu sakni; sastopami arī dziļas galvenās saknes varianti.
  • Lapas: parasti plaukstiņveidīgas (palmātas) ar 5–17 lapiņām; virsma var būt gluda, apmata vai sudrabaina.
  • Ziedi: tipiskā pākšaugu — "peaflower" — struktūra; ziedi var būt zili, violeti, rozā, balti, dzelteni vai daudzkrāsaini (t.i., hibrīdi).
  • Pākstis: sausas, plakanas vai vāršainas, satur 2–10 sēklas atkarībā no sugas.

Izplatība un taksonomija

Lupīni ir plaši izplatīti Rietumu puslodē (Ziemeļ- un Dienvidamerikā), kā arī Vidusjūras reģionā, dažās Āfrikas un Kanāriju salu sugās. Tās iedala galvenokārt divās apakšģintīs — Subgen. Lupinus (vairāk Vidusjūra) un Subgen. Platycarpos (Amerikas sugas).

Taksonomija mainās sakarā ar molekulārajiem pētījumiem; daļa sugu var tikt pārkvalificētas vai sadalītas hibrīdu līmeņa taksonos.

Lietošana

  • Pārtika: dažas kultivētās sugas (piem., Lupinus albus, L. angustifolius, L. luteus, L. mutabilis) tiek audzētas par proteīniem bagātām sēklām. Lai sēklas būtu ēdamas, lielākā daļa rūpnieciski tiek "debitterētas" (nogatavotas un apstrādātas, lai noņemtu rūgtumu — alkaloīdus).
  • Barība: sēklas un zaļmasa var tikt izmantota dzīvnieku barošanai pēc piemērotas apstrādes.
  • Augkopība: lupīni kā segkultūra un pārziemojošs (green manure) augs bagātina augsni ar slāpekli, pateicoties sakņu gredzenu baktēriju spējai fiksēt slāpekli.
  • Dārzkopībā: daudz sugu un reta hibrīdi tiek stādīti kā dekoratīvie augi (piem., Russell hibrīdi ar garām, krāšņām ziedvārpstām).
  • Bioloģiskā lauksaimniecība: izmanto sēklu, zaļmas un augsnes uzlabošanai un bioloģiskajai daudzveidībai, piesaista apputeksnētājus (bitēm, tauriņiem).

Audzēšana un kopšana

  • Augsnes prasības: vispārīgi lupīni dod priekšroku labi aerētai, drenētai augsnei; daļa sugu (piem., L. luteus) labāk pacieš smilšainas augsnes, otras (L. albus) — smagākas, bet nevajadzētu stāvošam ūdenim.
  • pH: lielākā daļa lupīnu aug labi skābākā līdz neitrālā augsnē, bet ir atšķirības starp sugām.
  • Saules nosacījumi: pilna saule (vismaz 6 stundas dienā) veicina spēcīgu ziedēšanu; daļēja ēna pieļaujama.
  • Sējas un pavairošana: parasti pavairo ar sēklām; daļu sēklu iesēj tieši dārzā pavasarī vai rudenī (atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem). Dažus daudzgadīgos var pavairot ar dalīšanu.
  • Pļaušana un kopšana: dekoratīvos lupīnus pēc ziedēšanas nogriež, lai veicinātu jaunu pieplūdumu vai novērstu pārmērīgu sēklu izšļakstīšanos.

Ekoloģija, apputeksnētāji un kaitēkļi

Lupīni ir nozīmīgs apputeksnētāju resurss — to ziedus apmeklē bites, īpatnēji medus bites, kā arī dažādi tauriņi. Sakņu gredzeni ar Rhizobium baktērijām ļauj fiksēt atmosfērisko slāpekli, tādējādi uzlabojot augsnes auglību.

Galvenie kaitēkļi un slimības:

  • laputu invāzijas;
  • sēņu izraisītas sakņu un stublāju puves (piem., Fusarium, Phytophthora) mitros apstākļos;
  • vīrusu slimības, kas var pasliktināt ziedu un sēklu ražību;
  • dziļākām komerciālajām sējām — ražas samazināšanās, ja netiek kontrolēti nezāles un kaitēkļi.

Brīdinājumi un toksicitāte

Daudzas savvaļas lupīnu sugas satur alkaloīdus (piem., lupinīnu), kas padara sēklas rūgtas un var būt toksiskas cilvēkiem un dzīvniekiem. Pārtikā izmanto tikai rūpīgi apstrādātas "salda" lupīnu šķirnes vai rūpnieciski apstrādātas sēklas. Pirms izmantošanas pārtikā jābūt pārliecinātam par sugas/šķirnes piemērotību un pareizu apstrādi.

Praktiski padomi dārzniekam

  • stādi lupīnus saulainā vietā ar labi drenētu augsni;
  • izvēlies šķirnes atbilstoši mērķim — barībai, pārtikai vai dekoratīvai vērtībai;
  • ja audzē pārtikai, izmanto tikai sertificētas ēdamas šķirnes un seko apstrādes instrukcijām;
  • lai samazinātu slimību risku, izvairies no pārmērīgas laistīšanas un nodrošini gaisa apriti starp stādiem;
  • izmanto lupīnus kā sēklu maiņu vai segkultūru, lai uzlabotu augsnes slāpekļa saturu.

Kopumā Lupinus ģints ir daudzveidīga gan morfoloģiski, gan ekoloģiski, nodrošinot nozīmīgu lomu lauksaimniecībā, dārzkopībā un dabiskajās ekosistēmās, taču jāievēro piesardzība attiecībā uz toksicitāti un pareizu izmantošanu pārtikā vai barībā.