Mateo Alemans de Enero (Mateo Alemán y de Enero, 1547. g. Seviļā, Spānijā - 1615. g. Meksikā) bija ievērojams spāņu rakstnieks, pazīstams galvenokārt kā Guzmán de Alfarache autora. Viņa dzīve un darbība ir cieši saistīta ar 16. un 17. gadsimta Spānijas sabiedrības sociālajām problēmām, konversijas (piespiedu pārejas uz katoļticību) tēmu un picaresque žanru attīstību.

Dzīve un izglītība

Viņš 1564. gadā pabeidza Seviļas Universitāti un vēlāk turpināja studijas Salamankā un Alkalā. No 1571. līdz 1588. gadam strādāja valsts iestādē – valsts kasē. 1571. gadā viņš apprecējās ar Katalīnu de Espinosu; šī laulība nebija laimīga.

Alemāna ģimene bija cēlusies no ebrejiem, kurus pēc 1492. gada piespieda pāriet katoļticībā. Viņa ģimenes vēstures daļa bija dramatiskas sekas: kāds no priekštečiem, pēc liecībām, ko saglabājušās, inkvizīcija bija sodījusi ar nāvi par slepenas jūdaisma prakses turpināšanu. Šī personīgā un ģimenes pieredze ietekmēja Alemāna literāro redzējumu un tematiku.

Profesija, grūtības un pārcelšanās

Viņam pastāvīgi bija finansiālas grūtības, un 1602. gada beigās par parādiem viņš tika ieslodzīts cietumā Seviļā. 1608. gadā Alemāns pārcēlās uz Ameriku, kur, pēc ziņām, Meksikā strādājis par iespiedēju un tur turpinājis literāro darbību.

Galvenie darbi un literārā nozīme

1599. gadā viņš publicēja pirmo daļu romāna Guzmán de Alfarache (1599. gadā). Šī grāmata kļuva ārkārtīgi populāra: piecu gadu laikā tā tika izdotas vismaz sešpadsmit reizes, un drīz ieguva daudzus tulkojumus un plašu lasītāju loku visā Eiropā. Otrā daļa tika publicēta 1604. gadā, un kopā abas daļas nostiprināja Alemāna vietu picaresque žanra klasiķu vidū.

Guzmán de Alfarache ir rakstīts pirmās personas formā — picaresque „antiheroa” stāsts, kurā viltīgs, bet apziņas pilns varonis atklāj savas dzīves gaitas, grēkus un atziņas. Alemāna stils apvieno dzīvīgu epizodisku naratīvu ar moralizējošu, bieži svētku vai pamācošu toni. Grāmata sniedz ainavu par zemākajām un vidējām sabiedrības kārtām, korupciju, nabadzību un izdzīvošanu pilsētvidē, vienlaikus piedāvājot saprotamus morāles piemērus un dzīves mācības.

  • Guzmán de Alfarache — picaresque romāns, 1. daļa 1599, 2. daļa 1604.
  • Ortografía castellana — Meksikā izdota grāmata (1609), kurā Alemāns piedāvā idejas par spāņu valodas pareizrakstības reformu.

Viņa darbu nozīme ir divkārša: literāri tas paplašina picaresque žanra robežas, pievēršoties ne tikai izklaidei, bet arī nopietnai refleksijai par morāli un sabiedrību; kultūrvēsturiski — tas atspoguļo konversu (konvertītu) dzīvi un sarežģīto reliģisko un sociālo stāvokli zelta laikmeta Spānijā.

Vēlākie gadu un mantojums

Meksikā izdotajā grāmatā Ortografía castellana (1609) ir ietvertas idejas par spāņu pareizrakstības reformu, kas liecina par Alemāna interesi arī par valodu un izdevniecības praksi. Pēc 1609. gada par viņa turpmāko dzīvi un nāvi saglabājas neskaidrība; dažas liecības liecina, ka viņš varētu būt dzīvojis vēl 1617. gadā, taču visbiežāk norāda 1615. gadu kā viņa nāves vai aptuveno beigu laiku.

Mateo Alemāns tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem picaresque stila pārstāvjiem, kurš ietekmēja gan savas un nākamo paaudžu spāņu autorus, gan arī Eiropas lasītājus. Guzmán de Alfarache kalpojis gan kā literārs paraugs, gan kā sociāls dokuments, kas palīdz izprast Zelta laikmeta Spānijas dzīvi, problēmas un ideālus.

Viņa personīgā pieredze — izglītība, ieņemamie amati, reliģiskās izcelsmes radītās pretrunas, finansiālās grūtības un cietumsods — ir neatņemama daļa no izpratnes par viņa darbu motīviem un stingrojumu. Alemāna darbi joprojām tiek pētīti literatūras vēsturē, kultūras studijās un valodas attīstības kontekstā.