Monterejas starptautiskais popfestivāls (1967) — roka ēras dzimšana

Monterejas 1967. gada starptautiskais popfestivāls — roka ēras dzimšana: kultūras pagrieziena punkts, kas pacēla Džimiju Hendriksu un Džanisu Džoplinu.

Monterejas Starptautiskais popmūzikas festivāls notika no 1967. gada 16. līdz 18. jūnijam. Festivālā piedalījās vairāk nekā 200 000 cilvēku, un to bieži uzskata par "roka ēras" sākumu, aizstājot agrāko terminu "rokenrols". Šis festivāls bija kultūras iedvesmas avots turpmākajiem pasākumiem. Daudzi no izpildītājiem (piemēram, Džimijs Hendrikss un Džanisa Džoplina), uzstājoties festivālā, kļuva par lielām slavenībām, savukārt vecāki izpildītāji (piemēram, The Beach Boys, kuru uzstāšanās bija paredzēta, bet tika atcelta) tika uzskatīti par novecojušiem.

Norises vieta, rīkotāji un mērķis

Festivāls notika pie Monterejas apriņķa izstāžu laukuma (Monterey County Fairgrounds) Kalifornijā. To organizēja mūzikas industrijas pārstāvji, no kuriem redzamākie bija Lou Adler un Džons Filips (John Phillips), kā arī vairāki citi entuziasti un producētāji. Mērķis bija pulcēt dažādu žanru talantus vienā pasākumā — no britu un amerikāņu garāžas un psihodēliskā roka līdz soul, folkam un pasaules mūzikai — un parādīt jauno mūzikas skatuvi plašākai publikai.

Uzstāšanās un atmiņas vērti notikumi

Monterejā notika daudzas leģendāras uzstāšanās, kas vēlāk iekļuva mūzikas vēsturē un filmā. Starp izceltajiem brīžiem ir:

• Džanisa Džoplina — viņas enerģētiskā skatuves klātbūtne un balss palīdzēja viņai kļūt par vienu no festivāla zvaigznēm.
• Džimijs Hendrikss — viņa uzstāšanās ar izcilo ģitāras meistarību un skatuves performanci, kas beidzās ar famozu gitary dedzināšanu, palika atmiņā kā viens no spilgtākajiem momentiem.
• The Who — grupas destruktīvā, enerģiskā uzstāšanās (instrumentu lauzšana, skaņas eksplozijas) deva jaunu dimensiju roka teatralitātei.
• Otis Redding — soul mākslinieks, kura izpildījums palīdzēja sasniegt plašāku, multikulturālu auditoriju un parādīt, kā soul var plūst kopā ar roku.
• Ravi Shankar — indijas klasiskās mūzikas ieviešana festivālā pozicionēja pasaules mūziku kā nozīmīgu ietekmētāju rietumu ainā.

Filma un plašāka ietekme

Pasākumu iemūžināja dokumentālā filma Monterey Pop (1968), kuru uzņēma D. A. Pennebaker. Filma palīdzēja festivāla vēstījumam izskanēt pasaulē — tā parādīja ne tikai uzstāšanos, bet arī publikas atmosfēru, modi un sociālo enerģiju. Pateicoties filmai un plašajai mediju uzmanībai, daudzas grupas un izpildītāji ieguva starptautisku atpazīstamību.

Rīta maiņa rokmūzikā un mantojums

Monterejas festivāls bieži tiek uzskatīts par pāreju no bezrūpīgā 1950.–60. gadu "rokenrola" uz plašāku, mākslinieciski ambiciozāku roka (rock) posmu, kur auga albumu kults, skatuves performanču teatralitāte un žanru sajaukšanās. Festivāls arī kalpoja par modeli turpmākiem mega-pasākumiem — tādi notikumi kā Woodstock daļēji mantoja Monterey organizatorisko un estētisko pieeju.

Ko tas nozīmēja mūzikā un kultūrā

Monterejā sapulcējās dažādu paaudžu un stilu pārstāvji, un daudzi no jaunajiem māksliniekiem guva lēcienu karjerā. Pasākums nostiprināja festivālu kā nozīmīgu kultūras formātu, kas var radīt leģendas, mainīt attieksmi pret mūziku un veicināt žanru savstarpējas ietekmes. Tā ietekme jūtama arī mūsdienu festivālu programmēšanā, kur arvien svarīgāka ir daudzveidība un skatuves performanču vizuālais aspekts.

Monterejas Starptautiskais popmūzikas festivāls ir palicis kā simbols laikmeta pārejas — gan mūzikā, gan sabiedrības garā — un tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem momentiem rokmūzikas un 60. gadu kultūras evolūcijā.

Meklēt pēc burta