Dubļu maršs (1863) — Ambrosa Bērnsaida neveiksmīgā kampaņa Amerikas Pilsoņu karā

1862. gada 15. decembrī Burnsaida vadītā Savienības armija atkāpās no Frederiksburgas kaujas un atgriezās Falmutā, Virdžīnijā. Tā bija Burnsaida sakāve un Lī uzvara. Lī cieta 5300 zaudējumus, aizstāvot Frederiksburgu. Savienības zaudējumi bija vairāk nekā divreiz lielāki. Kopumā Burnsaids zaudēja aptuveni 12 600 Savienības karavīru - nogalinātus, ievainotus vai bez vēsts pazudušus. Tajā ziemā Savienības armijas morāle bija ļoti zema. No Vašingtonas tika izdarīts politisks spiediens turpināt ofensīvu "Uz Ričmonds", kas līdz tam bija cietusi neveiksmi. Ziemeļu laikraksti ziņoja, ka 75 000 konfederātu karavīru no Lī armijas tika nosūtīti, lai pastiprinātu Ziemeļkarolīnas piekrasti. Bērnsaids vēlējās virzīties pret Lī, kamēr Ziemeļvirdžīnijas armija bija novājināta. Viņš personīgi izlūkoja teritoriju virs Falmutas, meklējot labāko vietu, kur viņa armijai šķērsot Raphaanokas upi. Vēl 15. janvārī viņš joprojām meklēja vietas, kur šķērsot upi. Konfederātu snaiperi ziņoja, ka redzējuši Bērnsaidi netālu no Benksa broda, un interesējās, ko ģenerālis ir iecerējis. Visbeidzot Bērnsaids izšķīrās par Bānsa brodiem un ASV brodiem. Viņš nosūtīja karaspēku uz Muddy brodiem, lai novērstu uzmanību no plānotajiem šķērsošanas punktiem. 20. janvāra rītā armija sāka kustību.

Burnsaids izdeva pavēli, kuras teksts bija šāds: "ir pienācis lielisks un labvēlīgs brīdis, lai uzliktu lielu un nāvējošu triecienu sacelšanās kustībai un gūtu izšķirošo uzvaru, kas pienākas valstij." 21. janvāra rītausmā plāns paredzēja upes krastā uzstādīt piecus pontonu tiltus, lai divas "lielās divīzijas" (katra pa diviem korpusiem) varētu šķērsot upi četru stundu laikā. Iepriekšējā naktī sākās lietus. Līdz 21. rītam ceļi strauji kļuva pārāk dubļaini, lai tos varētu izmantot. Pieci pontoni un 150 atbalsta artilērijas vienības, kam bija jābūt uz vietas, nebija ieradušies. Ar pontoniem, kurus izdevās nogādāt, nepietika, lai izveidotu pat vienu tiltu. Pie katra pontonu vagona bija piesietas divvietīgas un trīskāršas zirgu komandas. Dažos gadījumos 150 karavīru mēģināja palīdzēt zirgiem pārvietot vienu laivu. Viņi varēja pavirzīties tikai dažus metrus, pirms zirgi un vīri izsmēla spēkus.

Lietus izrādījās ziemeļu vētra, kas izraisīja ļoti spēcīgas lietusgāzes divu dienu garumā. Vīri un vagoni iestrēga līdz ceļiem dziļos dubļos. Bērnsaids turpināja spiest savu karaspēku virzīties uz priekšu, taču pat karavīri, kam līdzi bija tikai mugursoma un šautene, drīz vien bija noguruši. Šajā laikā Burnsaids bija zaudējis pārsteiguma priekšrocības. Tas deva Lī laiku nostiprināt savas līnijas. Viņš arī izvietoja snaiperus, lai vajātu Savienības karavīrus, kuriem bija izdevies nokļūt pāri upei. Turklāt konfederātu karavīri ņirgājās un izsmēja Burnsaida neveiksmi. Viņi izlika uzrakstus "Šādi uz Ričmonds" un "Burnsaida armija iestrēga dubļos"!

Ceļš uz leju līdz upei bija pilnīgā haosā. Vagoni, artilērija un vīri bija aizsprostojuši ceļu un nespēja pārvietoties. Daži mūļi un zirgi nokrita miruši uz ceļa, pilnīgi izsīkuši pēc tam, kad bija spiesti vilkt kravu, ko nespēja pārvietot. Pēc trim dienām Burnsaids nolēma uzlabot morāli, izsniedzot karaspēkam viskiju. Tā izrādījās vēl viena slikta ideja. Karavīri piedzērās un sāka karot savā starpā. Reizēm veseli pulki iesaistījās kautiņos. Ceturtajā dienā, 23. janvārī, Bērnsaids saprata, ka viņam neizdosies šķērsot Raphaanokas upi. Viņš beidzot atcēla pavēli.

Tieši pirms armijas pārvietošanas uz dienvidiem janvārī Bērnsaids piedāvāja Linkolnam savu atkāpšanos. Prezidents Linkolns atteica, un Burnsaids, acīmredzot apmierināts ar Linkolna piekrišanu, atgriezās savā komandā. Pēc neveiksmīgā dubļu gājiena daži augstākie Burnsaida virsnieki pauda daudz kritikas. Burnsaids lika sagatavot pavēli Nr. 8 un savu atkāpšanos no amata. Pēc tam viņš devās uz Vašingtonu. Sanāksmē 24. janvārī Burnsaids paziņoja Linkolnam, ka viņam vai nu jāapstiprina pavēle, vai arī jāpieņem viņa atkāpšanās. Prezidents rīkojumu nepieņēma, un tā vietā, lai Burnsaids atkāptos no amata, viņš lika viņam doties atvaļinājumā.

Burnsaida pavēle Nr. 8 pavēlēja atlaist no amata ģenerāļus Džozefu Hukeru, Džonu Ņūtonu, Viljamu T. H. Brūksu un Džonu Kočrānu. Tas atbrīvoja no amata arī ģenerāļus Viljamu B. Franklinu, Viljamu Fararu Smitu, Samuelu D. Stērdžisu un citus.

1863. gada 25. janvārī prezidents Linkolns izdeva Vispārējo pavēli Nr. 20. Ar to ģenerālis Bērnsaids tika atbrīvots no Potomakas armijas komandiera amata. Tas atbrīvoja ģenerāli Edvinu Vose Sumneru no komandiera amata; pēc viņa paša lūguma. Pēc tam no komandiera amata atbrīvoja ģenerāli Franklinu. Visbeidzot, ģenerālis Džozefs Hukers tika iecelts par Potomakas armijas komandieri. Tajā vakarā Baltajā namā kāds Burnsaida draugs, Ņujorkas politiķis Henrijs Reimonds (Henry J. Raymond), pievērsa Linkolna uzmanību un paziņoja prezidentam, ka Džozefs Hukers nav piemērots armijas komandēšanai. Viņš pastāstīja Linkolnam, ka Potomakas armijā notiek daudzas lietas, par kurām prezidents nav informēts. Pēc tam viņš runāja par ģenerāļa Hūķera gandrīz saprātīgajām piezīmēm. Linkolns noliecās un, uzlicis roku Reimondam uz pleca, klusi teica: "Tas viss ir taisnība, Hukers runā slikti, taču šodien valstī ir lielākas problēmas nekā jebkuram citam cilvēkam." "Tas viss ir taisnība, Hukers runā slikti, taču problēmas ir lielākas nekā jebkuram citam cilvēkam. Tad Reimonds pajautāja, ko valsts par to domātu, ja zinātu. Linkolns atbildēja: "Valsts tam neticētu; viņi teiktu, ka tas viss ir meli." Potomakas armija, tagad Hukera vadībā, pavasarī atkal tiksies ar Ziemeļvirdžīnijas armiju Čankelorsvilas kaujā.