Snaiperis (tālšāvējs) — kas tas ir, apmācība, taktika un aprīkojums

Snaiperi šauj uz tālu esošiem mērķiem. Tā kā snaipera raidītajai lodītei jānolido ļoti liels attālums, snaiperim ir jābūt ļoti uzmanīgam, kad viņš mērķē. Ir trīs galvenās lietas, kas ietekmē šāviena precizitāti. Snaiperim šīs lietas ir jāplāno.

• Mērķis var kustēties, piemēram, staigāt vai skriet. Snaiperim jādomā, kur mērķis atradīsies, kad lode to sasniegs. Kustīgs mērķis var pēkšņi kustēties.
• Gravitācijas spēks iedarbojas uz lodi tā, ka tā nokrīt uz zemes. Ja mērķis ir tuvu, gravitācijas spēkam nav lielas ietekmes uz precizitāti. Ja mērķis ir tālu, tad snaiperim ir jāizvērtē, cik augstu šaut, lai kompensētu attālumu, ko lodes lidojuma laikā nāksies veikt.
• Vējš ietekmē lodes pārvietošanās ceļu un var to aiznest prom no mērķa. Snaiperim ir jādomā par vēja virzienu un spēku. Snaiperim var būt nepieciešams šaut pa kreisi vai pa labi no mērķa, lai kompensētu vēja ietekmi.

Snaiperu izmantotās lodes parasti ir smagas. Tās darbina liels daudzums šaujampulvera. Tas padara lodi ļoti ātru. Pateicoties smagumam, lodi mazāk ietekmē vējš. Ātruma dēļ lodi mazāk ietekmē gravitācija. Ātra lode sasniedz mērķi ātrāk, pirms to paspēj ietekmēt gravitācija. Lielas ātrās lodes mērķim nodara lielāku kaitējumu nekā vieglākas vai lēnākas lodes.

Precizitāte

Lielākā daļa karavīru ir apmācīti tā, lai viņi varētu šaut uz mērķi, kas atrodas no 200 metru (656 pēdas) līdz 300 metru (984 pēdas) attālumā, un trāpīt tajā ar aptuveni pusi šāvienu. Ļoti labi apmācīti karavīri, piemēram, ASV Jūras kājnieki, var trāpīt mērķī, kas atrodas no 400 metru līdz 500 metru attālumā, ar aptuveni pusi šāvienu. Snaiperis ir apmācīts, lai gandrīz ar katru šāvienu varētu trāpīt mērķī, kas atrodas vairāk nekā 800 metru jeb pusjūdzi attālumā. Daži snaiperi ir tik precīzi, ka var nošaut kaut ko no cilvēka rokas, taču parasti viņi mērķē uz mērķa galvu vai krūtīm. Šajās zonās ir grūtāk garām trāpīt, un ir lielāka iespēja, ka mērķis tiks atbruņķēts.

Snaipera šautenes

Snaiperis izmanto īpaša veida šauteni, ko sauc par snaipera šauteni. Šī šautene ir daudz precīzāka nekā parastās šautenes. Gandrīz visās snaipera šautenēs tiek izmantots snaipera tālskatis - īpašs teleskops, kas ļauj saskatīt mērķus ļoti tālu. Ir divu veidu snaipera šautenes: skrūvspalvas šautenes, kas izšauj vienu šāvienu un pēc tam lietotājam jāsagatavo nākamais šāviens, un pusautomātiskās ("pusautomātiskās") šautenes, kas izšauj vienu šāvienu katru reizi, kad tiek nospiests sprūda taustiņš.

Parasti skrūvgriežiem ir lielāks darbības rādiuss un tie ir precīzāki nekā pusautomātiskie, taču šāviena ātrums ir lēnāks nekā pusautomātiskajiem, kas šauj tik ātri, cik ātri šāvējs spēj nospiest sprūda sprūda poguni. Tuvos attālumos vai gadījumos, kad šāvējam jāveic ātrs tālšāviens, snaiperis var izvēlēties izmantot pusautomātisko šauteni. Pusautomātiskajās šautenēs un lielākajā daļā skrūvgriežu šautenes izmanto magazīnu. Magazīnā ir vairāk šāvienu, un tas ļauj daudz ātrāk sagatavot nākamo šāvienu.

Kamuflāža

Snaiperi parasti valkā maskēšanās apģērbu, lai netiktu pamanīti. Kamuflāža darbojas, slēpjot cilvēka ķermeņa aprises un formu, lai tas nebūtu viegli pamanāms. Kamuflāža nedarbojas pārāk labi, ja cilvēks, kas to valkā, kustas, jo acs kustību redz daudz labāk nekā formas vai krāsas. Snaiperi bieži nokrāso savu seju zaļā vai melnā krāsā, lai tā mazāk spīdētu un saplūstu ar apkārtējo vidi. Dažkārt snaiperi valkā īpašus maskēšanās tērpus, ko sauc par žagaru tērpiem. Ghillie uzvalki ir izgatavoti no sasmalcināta audekla vai jutas, un tiem bieži vien ir piestiprināti augi. Snaiperi bieži vien izgatavo vairākus dažādus ghillie tērpus, lai palīdzētu slēpties dažādos apvidos. Šie tērpi ir ļoti efektīvi snaipera slēpšanai. Bieži vien snaiperis var būt neredzams ienaidniekam, kas stāv tieši blakus.

Policijas snaiperiem parasti nav nepieciešama maskēšanās, jo viņu galvenais uzdevums ir precīzi šaut, nevis slēpties no noziedznieka. Dažkārt policijai ir nepieciešams slēpties, tāpēc policijas snaiperi ir apmācīti slēpšanās paņēmienos.

Militārie snaiperi tiek izvēlēti, ņemot vērā viņu inteliģenci, labu redzi un spēju ļoti labi šaut. Viņi ir apmācīti ļoti labi izmantot savu ieroci. Viņi ir apmācīti saskatīt ienaidnieku no tālienes un pamanīt nelielas kustības, kas var liecināt par ienaidnieka tuvošanos. Viņi ir arī apmācīti slēpties. Snaiperi izmanto šīs prasmes, lai iznīcinātu ienaidnieka karaspēku. Snaiperi parasti strādā nelielā vienībā (vai komandā), kurā ir tikai divi cilvēki - snaiperis un novērotājs. Novērotājs ar teleskopu atrod mērķus snaiperim. Ja snaiperis netrāpa mērķī, tad novērotājs arī palīdz snaiperim pielāgot nākamo šāvienu tā, lai tas trāpītu mērķī. Novērotājs arī aizsargā snaiperi no ienaidniekiem tuvcīņā.

Snaiperi bieži tiek izmantoti kā armijas izlūki, jo viņi var viegli paslēpties no ienaidnieka pat tad, kad tas ir tuvu. Viņi izmanto snaipera tālskati uz savām šautenēm, lai redzētu tālāk, nekā spēj saskatīt lielākā daļa karavīru. Snaiperi bieži spēj pamanīt detaļas un atcerēties informāciju, ko parastie karavīri nevarētu. Ja snaiperis ir komandā kopā ar novērotāju, novērotāja uzdevums parasti ir izmantot radio, lai sazinātos ar citām militārajām vienībām. Komanda var ziņot par ienaidnieka pozīciju un ienaidnieka pārvietošanos.

Snaiperi Pirmajā un Otrajā pasaules karā

Pirmajā pasaules karā (1. pasaules karā) nebija speciālu snaiperu šautenes. Tā vietā snaiperi izmantoja parastas šautenes ar uz tām piestiprinātu snaipera tālskati.

Otrajā pasaules karā snaiperi bija izplatīta parādība. Viņi bija svarīga kauju sastāvdaļa. Katrā padomju armijas vienībā bija snaiperis jeb "strēlnieks". Šajā laikā tika izstrādāta maskēšanās taktika. Snaiperi bija ļoti noderīgi Staļingradas kaujas laikā. Viens krievu snaiperis esot nogalinājis vairāk nekā 240 vācu karavīru. Pat tas nebija labākais. Mihails Surkovs nogalināja 702 ienaidnieka karavīrus, bet Semens Nomokonovs ar snaipera palīdzību nogalināja 367 karavīrus, tostarp vienu ģenerāli.

Policijas dienesti apmāca un izmanto snaiperus. Šie snaiperi pārsvarā strādā savas nodaļas SWAT komandā. Bieži vien viņi tiek aicināti nodrošināt drošību īpašos pasākumos vai pārliecināties, ka citi snaiperi kādu nenogalina. Šo darbu sauc par pretsnaipera darbu. Lielākā daļa policijas snaiperu ir apmācīti armijā.

Daži snaiperi ir slaveni ar simtiem nogalinātu ienaidnieka karavīru. Viens no tādiem snaiperiem ir ASV Jūras kājnieku korpusa snaiperis Karloss Hatkoks, kurš Vjetnamas karā bija slavens ar to, ka cepurē nēsāja baltu spalvu. Citi snaiperi ir slaveni ar to, ka spēj nogalināt ienaidnieku no ļoti liela attāluma. Karlosam Hatkokam ilgu laiku piederēja rekords par visattālākā attāluma nogalināšanu - viņa tālākais attālums bija vairāk nekā 2500 jardi (2286 m). Tomēr Afganistānas karā Kanādas armijas snaiperi šo rekordu pārspēja, nošaujot 2430 metrus (2660 jūdžu). Citi snaiperi ir pazīstami ar sarežģītiem šāvieniem. Piemēram, Metam Hjūzam (Matt Hughes) bija jāveic 860 metru (2822 jūdžu) šāviens ļoti stiprā vējā, mērķējot vairāk nekā 56 pēdas (17 m) pa kreisi no ienaidnieka. Otrā pasaules kara slavens snaiperis ir Vasilijs Zaicevs. Viņš esot nogalinājis 225 ienaidnieka karavīrus Staļingradas kaujas laikā.

Simo Häyhä (Baltā nāve, Bielaja smjert) ir vairāk dokumentētu slepkavību nekā jebkuram citam snaiperim vēsturē.

Video spēlēs bieži tiek izmantoti snaiperi kā elites karavīri. Tiek uzskatīts, ka ar snaipera šauteni izdarīt šāvienu uz galvas ir grūti apgūstama prasme. Dažās filmās slepkavas izmanto snaipera šautenes, piemēram, filmās Phone Booth un Vantage Point. Dažkārt medijos snaiperiem ir slikta reputācija; piemēram, 2002. gada oktobrī Virdžīnijas un Merilendas apgabalā divi vīrieši mēnesi ilgi slepkavoja, izmantojot snaipera šauteni.

• Commando
• Kājnieki
• Speciālie spēki