Niobe

Dzīve

Saskaņā ar grieķu mītu Niobe lepojās ar savu pārākumu pār Leto, jo dievietei bija tikai divi bērni - dvīņi Apolons un Artemīda, bet Niobei bija četrpadsmit bērni (Niobīdi) - septiņi vīrieši un septiņas sievietes. Viņas slavenā runa, kas izraisīja dievietes sašutumu, ir šāda:

Par godu Latonai un viņas pēcnācējiem, Apolonam un Diānai, kad Tēbās bija sapulcējušies ļaudis, kaktas vainagojušies ar lauru vainagiem, nesot vīraku altāriem un dodot solījumus, Ņiobe parādījās pūļa vidū. Viņas tērps bija krāšņs ar zeltu un dārgakmeņiem, un viņas seja bija tik skaista, cik vien var būt dusmīgas sievietes seja. Viņa stāvēja un ar augstprātīgu skatienu aplūkoja ļaudis. "Kāda muļķība," viņa sacīja, "dot priekšroku būtnēm, kuras jūs nekad neesat redzējuši, nevis tām, kas stāv jūsu acu priekšā! Kāpēc Latonu vajadzētu godināt ar pielūgsmi, nevis mani? Mans tēvs bija Tantals, kuru kā viesi uzņēma pie dievu galda; mana māte bija dieviete. Mans vīrs uzcēla un pārvalda šo pilsētu, Tēbas, un Frīģija ir mans tēva mantojums. Kur vien es pagriežu acis, es vēroju savas varas elementus; arī mana forma un klātbūtne nav dievietes cienīga. Tam visam ļaujiet man piebilst, ka man ir septiņi dēli un septiņas meitas, un es meklēju znotus un vedeklas ar manas savienības cienīgām pretenzijām. Vai man nav iemesla lepnumam? Vai tu dosi priekšroku šai Latonai, titāna meitai, ar viņas diviem bērniem? Man ir septiņas reizes vairāk. Es patiešām esmu laimīgs, un laimīgs es arī palikšu! Vai kāds noliegs

to?

Artemīda nogalināja Niobes meitas, bet Apolons nogalināja Niobes dēlus, kad viņi nodarbojās ar vieglatlētiku, un pēdējais no viņiem lūdza savu dzīvību. Viņas bērnu ķermeņi deviņas dienas gulēja neapbedīti, jo Dzeuss bija pārvērtis cilvēkus akmenī; desmitajā dienā dievi viņus apglabāja. Apolons un Artemīda viņus nogalināja ar saindētām bultām, lai gan saskaņā ar dažām versijām vismaz viens nībīds tika pasargāts (parasti Meliboja). Amfions, ieraugot savus mirušos dēlus, vai nu nogalināja sevi, vai arī Apolons viņu nogalināja, jo viņš bija zvērējis atriebību. Izpostītā Niobija aizbēga uz Sipila kalnu (Spila kalnu) Līdijā, Anatolijā, un, nepārtraukti raudādama, pārvērtās akmens ūdenskritumā. Spil kalnā ir dabisks klinšu veidojums, kas atgādina sievietes seju, par kuru apgalvo, ka tā ir Niobe, un to nedrīkst sajaukt ar skulptūru, kas izkalta netālu esošās Koddīnas klints klintī uz ziemeļiem no Spil kalna, kas, iespējams, attēlo Kibeli un ko vietējie iedzīvotāji piedēvē Brotejam, Niobes neglītajam brālim. Klinšu veidojums ir pazīstams arī kā "raudošais akmens", jo tiek uzskatīts, ka akmens vasarā raudājis ar asarām. Šķiet, ka akmens raud, jo tas ir porains kaļķakmens un lietus ūdens sūcas caur porām.

Ir dažādi nostāsti par to, kā un kur Niobe nomira; stāsts, kurā Niobe no Tebām atgriežas savā lidu dzimtenē, ir aprakstīts Bibliotēkā 3.46.

Viņas bērnu vārdi un skaits, kā arī viņu nāves laiks un vieta ir norādīti dažādi. Šī "Niobe", ko aprakstīja Pausānijs (i. 21) un Kvints Smirnejs (i. 293-306), abi šī apgabala vietējie iedzīvotāji, bija klints uz Sipiles, kad to redzēja no attāluma un no pareizā skatpunkta (sk. Jebb par Sofoklu, Antigone, 831). Tā ir jānošķir no arhaiskas figūras, kas joprojām redzama kalna ziemeļu nogāzē netālu no Magnēzijas un kurai tradīcija piešķīrusi Niobes vārdu, bet kas patiesībā ir domāta Kibelei.

Daži uzskata, ka Niobe ir sniega un ziemas dieviete, kuras bērni, Apolona un Artemīdas nogalināti, simbolizē ledu un sniegu, ko pavasarī izkausē saule; citi uzskata, ka viņa ir zemes dieviete, kuras pēcnācējus - veģetāciju un augsnes augļus - katru vasaru izžāvē un nogalina saules dieva lāpas. Burmeisters uzskata šo leģendu par notikumu cīņā starp Dionīsa un Apollona sekotājiem Tēbās, kurā pirmie tika sakauti un aizdzīti atpakaļ uz Līdiju. Hefters stāstu veido ap Līdijas pilienu akmeni, kas patiesībā simbolizē aziātu dievieti, bet ko grieķi uzskata par parastu sievieti. Enmans, kurš vārdu interpretē kā "tā, kas neļauj vairoties" (pretstatā Leto, kas padarīja sievietes auglīgas), uzskata, ka mīta galvenā jēga ir Niobes zaudētie bērni. Viņš salīdzina viņas stāstu ar stāstu par Lāmiju, kura pēc tam, kad Dzeuss bija nogalinājis viņas bērnus, aizgāja uz vientuļu alu un aiznesa un nogalināja citu bērnus. Klints parādīšanās uz Sipiles radīja stāstu par to, ka Niobe ir pārvērsta akmenī. Traģiķi izmantoja viņas stāstu, lai norādītu uz cilvēka laimes nestabilitātes morāli; Niobe kļuva par cilvēka dabas pārstāvi, kas ir pakļauta lepnumam labklājībā un aizmirst par dieviem pienākošos cieņu un paklausību.

Traģiskais Niobes stāsts bija iecienīta tēma literatūrā un mākslā. Eskils un Sofokls par to uzrakstīja traģēdijas; Ovidijs to plaši aprakstījis savās "Metamorfozēs". Mākslā slavenākais attēlojums bija marmora grupa, kurā attēlota Niobe un viņas bērni, ko Sozijs aizveda uz Romu un novietoja Apolona Sosija templī (Plinius, Nat. Hist. xxxvi. 4). Iespējams, ka šī darba romiešu atdarinājums tika atrasts 1583. gadā netālu no Laterāna, un tagad tas atrodas Florences Uffizi galerijā. Senatnē bija strīdi par to, vai oriģināls ir Praksitela vai Skopa darbs, un mūsdienu autoritātes nav vienisprātis par tā identitāti ar Plīnija minēto grupu.

Stāsts par Niobi ir senais grieķu stāsts: Homēra "Iliadas" XXIV grāmatā Ahils piemin Niobi Prāmam kā sēru tipu. Prāms ir līdzīgs Niobei, jo sēro par savu dēlu Hektoru, kurš tika nogalināts un vairākas dienas netika apglabāts. Niobe tiek pieminēta arī Sofokla Antigonē: kad viņu ved uz nāvi, Antigone salīdzina savu vientulību ar Niobes vientulību. Ēshila Tebās uzrakstītās Ēsīla lugas "Niobe" darbība ir saglabājusies fragmentāri citātos, kurus papildināja papirusa lapa ar divdesmit vienu rindiņu tekstu. No fragmentiem izriet, ka traģēdijas pirmajā daļā sērojošā Niobe sēž aizklāta un klusē. Arī Sofokls ir radījis Niobes tēlu, kas ir zudis. Turklāt konflikts starp Niobi un Leto ir pieminēts vienā no Sapfo dzejas fragmentiem ("Pirms viņas bija mātes, Leto un Niobe bija visatdevīgākās draudzenes."). Tēma par Niobi un Niobes iznīcināšanu bija daļa no atikas vāžu gleznotāju repertuāra un iedvesmoja skulptūru grupas un sienu freskas, kā arī reljefus griezumus uz romiešu sarkofāgiem.

Niobes ikoniskās asaras tika pieminētas arī Hamleta solokvijā (1. darbības 2. cēliens), kurā viņš pretstatīja savas mātes bēdas par mirušo karali, Hamleta tēvu - "kā Niobe, visas asaras" - viņas nepieklājīgi sasteigtajām laulībām ar Klaudiju.

Apolons un Diāna uzbrūk Niobei un viņas bērniem - Anicet-Charles-Gabriel Lemonnier


Ievainotais Niobīds , ap 440. gadu p.m.ē., atrasts Sallustas dārzos, hellēnisma laikmets.