Dzilnīši (Sitta, Sittidae) — apraksts, izplatība un uzvedība
Dzilnīši (Sitta) — sīkie mežu putni: apraksts, izplatība un uzvedība. Uzzini par izskatu, barošanos, ligzdošanu, teritorijām un draudiem skujkoku mežos.
Dzilnīši ir mazi vārnveidīgie putni, kas parasti tiek klasificēti ģintā Sitta un pieder Sittidae dzimtai. Tie ir raksturīgi Ziemeļu puslodes mežiem, un to izplatība ietver plašus reģionus Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.
Izskats un pazīmes
Dzilnīšiem ir samērā lielas galvas, īsas astes, spēcīgi un koniski knābji un stipras kājas ar asas ķepām. Lielākajai daļai sugu muguras krāsa ir pelēka vai zilgana, bieži ar kontrastējošu melnu vai tumšu joslu pār acīm, kas padara galvas zīmējumu viegli atpazīstamu. Tie ir labi pielāgojušies kāpšanai pa stumbriem un zariem.
Uzvedība un barošanās
Dzilnīši pārsvarā barojas ar kukaiņiem, to kāpuriem un olām, kā arī ar riekstiem un sēklām. Uz mežu stumbriem tie bieži skenē mizu un plaisas, izvilkdami izsīkstošus kukaiņus; daudzas sugas spēj virzīties pa stumbru gan augšup, gan lejup, dažas pat spēj nolīkt galvu uz leju, kas ir raksturīga uzvedības iezīme. Daba ir arī taupīga: visi ķikuti mēdz krāt barību — sēklas tiek paslēptas koku spraugās, zemē, zem maziem akmeņiem vai aiz mizas pārslām. Šie krājumi var tikt izmantoti vairākas dienas vai pat līdz ~30 dienām, atkarībā no sugas un sezonas.
Ligzdošana un teritorija
Dzilnīši ligzdo galvenokārt koku dobumos. Ligzdvietu meklēšanā un aizņemšanā tie konkurē ar citiem dobumu izmantojošiem dzīvniekiem — piemēram, ar vāverēm un dzeņiem. Ligzdošanas vietas var būt gan dabīgi koku caurumi, gan veco putnu atstātas dobes; dažas sugas labprāt izmanto arī mākslīgās būrīšus. Lai aizsargātu ligzdas ieejas, dzeņveidīgie putni dažkārt samazina ieejas izmēru, piemēram, piepildot malas ar dubļiem vai koku sveķiem.
Plēsēji un draudi
Riska faktori dzilnīšiem ir gan dabiskie plēsēji, gan cilvēka radītās vides pārmaiņas. Lielie plēsēji, piemēram, pūces un citi plēsīgie putni, var apdraudēt pieaugušos putnus un to mazuļus, savukārt konkurence par dobumiem no vāverēm un dzeņiem var ierobežot ligzdošanas iespējas. Dažkārt arī skujkoku mežu izciršana un priežu biotopu izzušana apdraud sugu izdzīvotspēju, jo daudzas dzilnīšu sugas ir atkarīgas no koku stumbriem un dobumiem. Arī cilvēku blakusefekti — dzīvesvietu fragmentācija un ķīmiskie insekticīdi — var samazināt pieejamo barību.
Interesanti fakti
- Dzilnīši bieži ir teritorāli un var paziņot savu klātbūtni ar skaidriem un vienkāršiem saucieniem.
- Dažas sugas izrāda labi attīstītu atmiņu par barības slēpšanu, spējot atrast savas "krātuves" pēc vairākām dienām.
- Reizēm dzilnīšus uzbrūk vai nogalina citi putni un zīdītāji; piemēram, tekstā minētais lielais plankumainais dzeņtārpiņš vai citi reģionālie plankumainie dzeņi var iznīcināt ligzdas vai uzbrukt putniem.
Kopumā dzilnīši ir svarīga mežu kopienu daļa — tie palīdz kontrolēt kukaiņu populācijas un izplatīt dažas sēklas, turklāt tie ir interesanti novērojami putni to aktīvās, akrobātiskās uzvedības dēļ. Saglabāšanas pasākumi, kas ietver meža līmeņa biotopu aizsardzību un dobumu izmantošanas iespēju nodrošināšanu (piem., uzstādot būrus), var palīdzēt uzturēt šo sugu populācijas nākotnē.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda dzimta ir mušķērāju dzimta?
A.: Nātru dzeņi ir Sitta ģints sugas putni.
J: Kur dzīvo mušķērāji?
A: Sikspārņi dzīvo Ziemeļu puslodē, bieži vien priežu skuju mežos, kas atrodas augstākos kalnu masīvos (kalnu mežos).
J: Kā mušķērāji izziņo savu teritoriju?
A: Savu teritoriju nātriņi izziņo ar skaļām, vienkāršām dziesmām.
J: Kādu barību ēd mušķērāji?
A.: Parasti nātru dzeņi ēd kukaiņus, riekstus un sēklas.
J: Kāda veida ligzdas tās būvē?
A: Nātrenes būvē ligzdas, izmantojot koku caurumus.
J: Kādi dzīvnieki apdraud mušķērājus?
A: Vāveres, dzeņi, pūces un āboli var apdraudēt mušķērājus.
Jautājums: Cik ilgi muskatrieksti var atcerēties, kur viņi uzglabājuši barību, lai vēlāk to patērētu?
A; Nutālijas var atcerēties, kur tās uzglabājušās pārtiku, līdz 30 dienām.
Meklēt