Otonu (Liudolfingu) dinastija — Saksijas valdnieki un Svētā Romas impērija

Otonu (Liudolfingu) dinastija: Saksijas valdnieki, kas veidoja Svētās Romas impēriju — no Oto I līdz Henrijam II. Uzzini dinastijas izcelsmi, kronēšanu un politisko ietekmi.

Otonu dinastija bija Vācijas karaļu dinastija, nosaukta tās pirmā imperatora Oto I Lielā vārdā. Taču to dēvē arī par Saksijas dinastiju pēc šīs dižciltīgo dzimtas izcelsmes. Pašu dzimtu dažkārt dēvē arī par Liudolfingiem, pēc tās senākā zināmā locekļa Liudolfa un viena no izplatītākajiem vārdiem. Otoņu valdnieki tiek uzskatīti arī par pirmo Svētās Romas impērijas dinastiju kā Karolingu dinastijas un Kārļa Lielā pēcteči, kuru parasti uzskata par sākotnējo jaunās (franku) Romas impērijas dibinātāju.

Lai gan viņš nekad nebija imperators, Saksijas hercogs Henrijs I Pērkons bija šīs imperatora dinastijas dibinātājs, jo viņa ievēlēšana par Vācijas karali deva iespēju viņa dēlam Oto Lielajam pārņemt impērijas varu. Kopš Otto I lielākā daļa vācu karaļu tika kronēti arī par Svētās Romas impērijas imperatoriem. Oto valdnieku valdīšanas laikā Austrumfranku karaliste beidzot kļuva par Vāciju, jo Lotringas, Saksijas, Frankonijas, Švābijas, Tīringijas un Bavārijas hercogistes apvienojās vienā impērijā.

Pēc Otonu dinastijas beigām (pēc Henrija II nāves 1024. gadā) kronis pārgāja Salianu dinastijas rokās. Imperatora Oto I meita Luitgarda bija apprecējusies ar Salijas hercogu Konrādu Sarkano Lotringas hercogu. Viņa mazmazdēls bija Konrāds II, Svētās Romas impērijas imperators.

Otonijas karaļi un imperatori:

• Henrijs I Fovlers, vācu karalis un Saksijas hercogs, miris 936. gadā
• Otto I Lielais, Svētās Romas impērijas imperators un Saksijas hercogs, miris 973. gadā
• Otto II, Svētās Romas impērijas imperators, miris 983. gadā
• Otto III, Svētās Romas impērijas imperators, miris 1002. gadā
• Svētais Henrijs II, Svētās Romas impērijas imperators, miris 1024. gadā

Daži citi slaveni Liudolfingu jeb Otoņu nama locekļi:

• Liudolfs — dzimtas vārda nesējs un agrīnais loceklis, no kura cēlies dinastijas nosaukums (Liudolfingi).
• Bruno (brālis Oto I) — ietekmīgs baznīcas un valsts darbinieks, kurš bija Kölna arhibīskaps un latringas valdītājs; spēlēja nozīmīgu lomu dinastijas konsolidācijā.
• Luitgarda (Liutgarda) — Oto I meita, kas tika precēta ar Konrādu Sarkano; caur viņu daļēji tika nodibinātas saites ar nākamo Saliju dinastiju.
• Adelheida (Adelaide) no Itālijas — Oto I sieva; svarīga politiska figūra, daudzus gadus darbojās kā reģente un aizgādne, atbalstīja klosterus un baznīcas.
• Theophanu — Bizantijas princiēna, Oto II sieva; pēc vīra nāves bija reģente par jaunā Oto III, stiprināja impērijas saiknes ar Austrumiem un veicināja kultūras apmaiņu.
• Matilda — Oto I vai Oto II radiniece, kura kā abbese ietekmēja klostera dzīvi un kultūras iniciatīvas (tipiski Otonu dinastijas daiļradei).

Galvenie notikumi un sasniegumi

Otonu dinastijas valdīšanas laiks (10.–11. gadsimts) iezīmējas ar vairākiem svarīgiem politiskiem un militāriem panākumiem:

• Henrijs I nostiprināja Saksijas pozīcijas un sagatavoja valsti turpmākai centralizācijai, vienojot dažādus vācu zemes vadonis.
• Oto I uzvarēja magjarus pie Lechfeld (955), kas izbeidza regulāras magjaru raides un nodrošināja Austrumeiropas robežas stabilitāti.
• Oto I 962. gadā tika kronēts par Svētās Romas imperatoru — notikums, kas simboliski atjaunoja Romas impērijas titulu un nostiprināja Vācijas vadību pār Rietumeiropu.
• Dinastija konsolidēja varu, izmantojot tā dēvēto "imperiālo baznīcas sistēmu" (Reichskirchensystem) — bīskapu un abatiju izmantošanu par imperatora lojalām pārvaldēm, lai mazinātu laicīgo vasaļu varu.
• Ar laulībām, it īpaši Otto II un Bizantijas princese Theophanu, Otonu valdnieki stiprināja diplomātiskās saiknes ar Bizantiju un paplašināja ietekmi Itālijā.

Pārvaldība, politika un Baznīcas loma

Otonu vara balstījās uz ciešu sadarbību ar baznīcu: imperatori deleģēja zemi un pārvaldes pienākumus bīskapiem un abatijām, kuri nebija mantinieciski centieni, tādējādi samazinot reģionālo hercogu iespējas kļūt par neatkarīgiem varas centriem. Šī pieeja palīdzēja centrālai administrācijai nostiprināties, vienlaikus veicinot klosteru un katedrāļu izaugsmi kā intelektuālus un kultūras centrus.

Kultūra un Ottonijas atdzimšana

Otonu laikmeta kultūra — bieži saukta par Ottonijas atdzimšanu — raksturojās ar manuskriptu izcilību, metālapstrādi, arhitektūru un liturģisko mākslu. Impērijas patronāža sekmēja katedrāļu celtniecību, apgaismoto manuskriptu ražošanu un metāla mākslas darbu izcilību. Šajā periodā attīstījās arī pilsētas un baznīcu skolām pievērsta intelektuālā dzīve, kā arī notika sakaru atjaunošana ar Bizantiju un Romas kultūras mantojumu.

Beigas un pāreja uz Saliju varu

Otonu dinastija noslēdzās ar Henriju II, kurš mira 1024. gadā, neatstājot pēctečus. Pēc viņa nāves valsts vadība un kronis pārgāja Saliju (Sāliju) dinastijai. Caur laulībām un asinslīnijām Otonu radinieki un viņu sievas kļuva par savienojošiem posmiem starp Otoniem un nākamajām valdnieku ģimenēm — piemēram, Oto I meitas Luitgardas attiecības noveda pie saiknēm ar Konrādu Sarkano un vēlāk — ar Konrādu II, Saliju dinastijas imperatoru.

Mantojums

Otonu dinastija ir būtiska Eiropas vēsturē, jo tās valdīšanas laikā tika nostiprināta vācu identitāte kā politiska vienība, atjaunota imperiālā titula nozīme un veidota pārvaldības sistēma, kas ietekmēja viduslaiku Eiropas attīstību. Otonu laikmeta institūcijas, kultūras pasākumi un reliģiskā patronāža atstāja ilgstošu iespaidu uz Vācijas un Romas impērijas vēsturi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Osmaņu dinastijas dibinātājs?

J: Kāds ir Otonijas dinastijas cits nosaukums?

J: Par ko parasti uzskata Kārli Lielo?

J: Kā Oto I kļuva par imperatoru?

J: Kas notika ar Vāciju Otona valdnieka valdīšanas laikā?

J: Kas pēc viņiem sekoja pēc valdīšanas beigām?

J: Kas ir vēl daži slaveni locekļi no Liudolfingu jeb Otonu dzimtas?

Meklēt pēc burta