Panarabisms

Izcelsme un attīstība

XIX gadsimta beigās Osmaņu impērija kontrolēja lielāko daļu Tuvo Austrumu. Tuvie Austrumi tajā laikā bija ļoti daudzveidīgi. Reģionā dzīvoja daudzas dažādas etniskās un kultūras grupas. Līdz 1900. gadam Osmaņu impērija sāka panīkt, un daudzas no impērijā dzīvojošajām dažādajām iedzīvotāju grupām vēlējās izveidot neatkarīgas valdības, ko pārvaldītu cilvēki, kas dzīvotu savās kopienās.

Viena no grupām, kas sāka veidot savas idejas par pašpārvaldītu vai pašnoteiktu kopienu, bija arābi. Daudzi izglītoti arābu studenti un profesori, kas strādāja universitātēs, piemēram, Al-Azhar universitātē, sāka izdot žurnālus un veidot klubus, kas popularizēja ideju par vienotu arābu kopienu vai nāciju. Šīs idejas kļuva ļoti populāras visos bijušās Osmaņu impērijas arābu reģionos. Līdz 1913. gadam arābu organizācijas no visiem Tuvajiem Austrumiem tikās, lai Parīzē (Francijā) izveidotu pirmo Arābu kongresu. Kongresā arābi no visas Osmaņu impērijas apsprieda iespēju atbrīvoties no Osmaņu impērijas un izveidot arābu pārvaldītas valstis.

Osmaņu impērija reaģēja uz Arābu kongresu, sodot arābu nacionālistus. Dažās Osmaņu impērijas teritorijās arābu nacionālisti par savu darbību tika ieslodzīti cietumā un pat nogalināti.

Pirmā pasaules kara laikā daudzas arābu grupas atbalstīja sabiedroto spēku militāro kampaņu pret Osmaņu impēriju. Pirmā pasaules kara beigās Osmaņu impērija sabruka, un sabiedroto lielvalstis tikās, lai lemtu, kas notiks ar teritoriju, kas agrāk atradās Osmaņu impērijas kontrolē. Lai gan kara laikā sabiedrotie atbalstīja sabiedrotos, daudzām arābu valstīm sabiedrotie nepiešķīra brīvību. Okupētajās valstīs dzīvojošie arābi, joprojām vēloties iegūt neatkarību, sāka veidot idejas par to, kā varētu izskatīties brīva arābu valsts. Šīs idejas galu galā kļuva par panarabisma pamatu.

Filozofija

Pēc Pirmā pasaules kara daudzi arābu valodā runājoši zinātnieki un studenti bijušajā Osmaņu impērijā sāka rakstīt par arābu tautas vēsturi. Viens no šiem rakstniekiem, Darvišs-Al Makdidi (Darwish-Al Maqdidi), uzrakstīja skolas mācību grāmatu, kurā izklāstīja agrīnās panarābu kustības uzskatus. Šo mācību grāmatu izmantoja daudzās skolās visā arābu Tuvo Austrumu reģionā, un tajā bija pausts uzskats, ka arābu dzimtene neaprobežojas tikai ar Arābijas pussalu, bet aptver visu arābu dzīvesvietu. Turklāt Miqdadi, tāpat kā citi arābu zinātnieki, uzskatīja, ka brīva un vienota arābu tauta var pastāvēt tikai tad, ja no arābu Tuvajiem Austrumiem tiks novērsta Rietumu ietekme. Kopumā Miqdadi un tam līdzīgo uzskatu kodols kļuva par Panarābisma filozofiju.

Arābu savienības mēģinājumi

Panarābisma popularitāte sāka pieaugt pēc tam, kad daudzas arābu valstis ieguva neatkarību 20. gadsimta 40. un 50. gados. Ēģiptes prezidents Gamals Abdels Nāsers (1956-1970) bija liels panarabisma atbalstītājs. Nasers uzskatīja, ka arābu pasaule gan Ziemeļāfrikā, gan Arābijas pussalā būtu jāapvieno, jo daudzām no šīm valstīm bija kopīga kultūra, reliģija un valoda. Savas prezidentūras laikā Nasers palīdzēja izveidot Apvienoto Arābu Republiku ar Sīriju. Republika pastāvēja trīs gadus. Tās sabrukumu lielā mērā izraisīja Nasera centieni strauji mainīt Sīrijas un Ēģiptes ekonomiku; turklāt daudziem sīriešiem nepatika, ka Nasers vēlējās centralizēt valdības varu un darbību Ēģiptē.

Pēc UAR sabrukuma Nāsers mēģināja apvienot citas arābu valstis, lai atbalstītu panarabisma ideju. Sešu dienu kara laikā 1967. gadā Nasers vadīja arābu koalīciju (Sīrija, Libāna, Jordānija un Irāka), lai cīnītos pret Izraēlu. Izraēla uzvarēja karā, un arābu koalīcija un Nāsera centieni izveidot vienotus arābu Tuvos Austrumus cieta lielu neveiksmi.

Ēģiptes prezidents Gamals Nāsers un Irākas ārlietu ministrs Adnans Pačači

Panarābisma noriets un atdzimšana

Samazinājums

Pēc Sešu dienu kara Ēģiptes kā Panarābijas kustības līderes loma tika ievērojami vājināta. Citas arābu nacionālistu organizācijas sāka izvērsties neatkarīgi no Ēģiptes un citām arābu valstīm. Īpaši palestīnieši sāka veidot savu organizāciju, kuras centrā bija palestīniešu nacionālisms, nevis Visarābu organizācija. Turklāt pēc Gamala Nasera pēkšņās nāves 1970. gadā Visarābu kustība palika bez skaidra līdera.

Atdzimšana

Kopš 20. gadsimta 70. gadu beigām daudzi profesori un Tuvo Austrumu eksperti ir apgalvojuši, ka Panarābisms vairs nepastāv.Fuads Adžami (Fouad Ajami) uzskata, ka Panarābisms sabruka, jo Gamels Nāsers, nepārprotamais kustības līderis, zaudēja impulsu pēc arābu sakāves Sešu dienu karā. Turklāt citas arābu grupas, jo īpaši palestīnieši, zaudēja ticību Visarābu kustībai un mēģināja izvērsties pašas. Tomēr pavisam nesen, pēc 2011. gada Arābu pavasara notikumiem, daudzi zinātnieki un žurnālisti apgalvo, ka panarabisms atgriežas dažādos veidos. Sūzena De Muta (Susan De Muth) uzskata, ka Arābu pavasara panarābisms ir citāds nekā pirms trīsdesmit gadiem. Viņa uzskata, ka Gamel Nasser laikmeta Pan Arabism bija saistīts ar ideju saglabāt arābu pasauli brīvu no ārvalstu un rietumu ietekmes, bet mūsdienu Pan Arabism galvenokārt vada jaunieši, kuri ir apņēmušies reformēt vai padarīt arābu valstu valdības mazāk apspiestas vai kontrolējošas. Šo jauno panarabisma formu ir nostiprinājušas tehnoloģijas, piemēram, sociālie plašsaziņas līdzekļi. Pēc De Mutha teiktā, protestētāji no dažādām valstīm ir spējuši stiprināt savu ideju un pat koordinēt protestus ar kustībām citās arābu valstīs, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus. Citi pētnieki nav tik optimistiski kā De Muts; Marks Linčs (Marc Lynch) uzskata, ka Arābu pavasara protesti bija jau sen nokavēti un ka politiskās kustības arābu Tuvajos Austrumos ir lēnām nostiprinājušās pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Ēģipte un Sīrija 1958.-1961. gadā izveidoja Apvienoto Arābu Republiku.


Sīrijas protestētājs Arābu pavasara laikā Sīrijā ar aerosola krāsu uzkrāso grafiti pret Bašaru al Asadu.