Šo grupu nevajadzētu jaukt ar Austrālijas Darba partiju (nekomunistu), ko 30. gados izmantoja Jaunās Dienvidvelsas premjerministra Džeka Langa atbalstītāji.
Izcelsme un iemesli šķelšanās
Austrālijas Antikomunistiskā leiboristu partija (ALP-AC) radās 1955. gada šķelšanās rezultātā, kad no Austrālijas Leiboristu partijas atdalījās grupējums, kuram bija spēcīgs antikomunistisks noskaņojums. Šo spārnu iedvesmoja un organizēja B. A. Santamarija vadītā “Movement” (sociālo studiju kustība), kas centās ierobežot komunisma ietekmi arodbiedrībās un leiboristu politikā. Konflikts starp grupām — pazīstams kā 1955. gada šķelšanās — bija saistīts ar apsūdzībām par komunisma ietekmi darbinieku organizācijās un partijas iekšējo cīņu par kontroli pār arodbiedrību struktūrām.
Organizācija, biedru profils un reliģiskā loma
ALP (Antikomunistiskās partijas) biedri pārsvarā bija Romas katoļi, un organizācija guva lielu atbalstu no katoļu kopienām, īpaši no migrantu grupām no Dienvideiropas un no antikomunistiski noskaņotajiem Austrumeiropas bēgļiem. Tika uzsvērts arī spēcīgs īru-katolisko elementu klātbūtne, lai gan ne visi ALP-AC biedri bija īri. Federālais līderis Bobs Džošua (Bobs Džošua) un Džeks Litls bija divi no redzamākajiem nekatoļu līderiem grupā; Litls vadīja partiju Viktorijas Likumdošanas padomē no 1955. līdz 1958. gadam.
Izslēgšana no ALP un deputātu grupa
1955. gada aprīlī no ALP tika izslēgti septiņi Viktorijas štata federālie deputāti un astoņpadsmit štata parlamenta deputāti. Viņi, B. A. Santamarijas ietekmē, izveidoja ALP-AC. Starp septiņiem federālajiem deputātiem bija:
- Toms Endrūss
- Bill Bourke
- Bils Brisons (Bill Bryson)
- Jack Cremean
- Bobs Džošua
- Stens Kīns
- Džeks Mullenss
Viktorijas štata līmenī Frenks Makmanuss tika ievēlēts Senātā, bet bijušais ALP senators Džordžs Kols tika atkārtoti ievēlēts Tasmānijas Senātā. Vēlāk Frenks Skullijs ieguva Ričmondas vietu Viktorijas Likumdošanas asamblejā 1955. gada maija Viktorijas štata vēlēšanās.
Vēlēšanu rezultāti un politiskā ietekme
ALP-AC nekad nesaņēma plašu vēlētāju atbalstu, kas ļautu tai kļūt par masu politisku spēku. Nākamajās vēlēšanās tika ievēlēts tikai viens štata deputāts, un pieci Likumdošanas padomes locekļi netika pārvēlēti, kad 1958. gadā beidzās viņu pilnvaru termiņš. Tomēr, kaut arī partija guva ierobežotus tiešus vēlēšanu panākumus, tā izrādīja ne proporcionāli lielu ietekmi uz nacionālo politiku caur vēlēšanu preferencēm.
Demokrātiskie leiboristi (vēlāk pārdēvēta partija) regulāri novirzīja savas balss preferenču rindas uz labo kolāciju (Liberal/National koalīcija), tādējādi īslaicīgi vai ilgstoši novēršot Leiboristu partijas atgriešanos pie varas federālā līmenī. Šī preferenču politika palīdzēja Liberāļu partijas valdībām — īpaši Menziesa un viņa pēcteču laikā — saglabāt varu ilgu laiku, un daudzi vēsturnieki saista ALP-AC/DLP darbību ar ALP neveiksmēm federālajās vēlēšanās līdz 1972. gadam, kad Leiboristi atkal nāca pie varas.
Pārdēvēšana un turpmākais liktenis
1957. gadā ALP-AC reorganizējās un pārtapa par Demokrātisko leiboristu partiju (angliski Democratic Labor Party — DLP). DLP turpināja pastāvēt kā neliela, bet politiski nozīmīga partija, kas īpaši ietekmēja vēlēšanu iznākumus, izmantojot savu spēju kontrolēt preferenču plūsmas. Tomēr partijas tiešā atbalsta bāze pakāpeniski saruka un 1978. gadā tā tika likvidēta.
Nopēlums un mantojumā
Šī šķelšanās un ALP-AC/DLP darbība atstāja ilgstošu nospiedumu Austrālijas politiskajā vēsturē. Tā ilustrē, kā ideoloģiskas, reliģiskas un arodbiedrību cīņas var radīt jaunas politiskas struktūras ar plašākām sekām par to formālo biedru skaitu. DLP arī parādīja, cik nozīmīgas var būt vēlēšanu preferenču sistēmas mazāku partiju spēlē, ietekmējot valdību veidošanu vairākas vēlēšanu kārtas.