Autodefensas Unidas de Colombia (tulkojumā - Kolumbijas apvienotās pašaizsardzības grupas, oficiālais nosaukums angļu valodā - United Self-Defense Forces of Colombia) ir Kolumbijas galēji labējo paramilitāro organizāciju apvienība, kas oficiāli izveidota 1997. gadā kā vairāku reģionālo pašaizsardzības un paramilitāro grupu federācija. Tās saknes meklējamas agrākās pašaizsardzības formācijās, kas radās 20. gadsimta 60. un 70. gados lauku reģionos, reaģējot uz vardarbību, laupīšanām un gerilju darbībām.
Mērķi un darbības: AUC radās ar mērķi pretoties kreisēji noskaņotajām partizānu organizācijām, īpaši partizānu grupām kā FARC un ELN. Taču organizācijas darbība strauji paplašinājās ārpus "pašaizsardzības" rāmja, un tai piedēvē plašu vardarbības, cilvēktiesību pārkāpumu un kriminālu darbību spektru. Starp nozīmīgākajām AUC raksturīgajām darbībām ir:
- masveida cilvēku slepkavības un masu nocelšanas (masacres),
- piespiedu iedzīvotāju pārvietošana un napašaizsardzības grautiņi,
- izspiešana, nolaupīšana un terors pret civiliedzīvotājiem,
- saiknes ar narkotiku tirdzniecību un tās finansēšana,
- lokāla ietekmes nodrošināšana, izmantojot bruņotu kontroli pār teritorijām un iedarbību uz politiskajiem procesiem.
Organizatoriskā struktūra un līderi: AUC darbojās kā konfederācija, sadalīta vairākos reģionālajos "blokus" (bloques), kuru vadītāji pārvaldīja taktiski un finansiāli neatkarīgas vienības. Starp pazīstamākajiem līderiem bija Castaño ģimenes locekļi un citi reģionālie baroni, kuri ieņēma centrālu lomu grupas organizācijā, finansēšanā un stratēģijā.
Sadarbība ar valsts struktūrām un "parapolitika": AUC darbībai bija sarežģītas attiecības ar dažiem armijas un drošības spēku locekļiem, kā arī ar vietējiem politiķiem. Vēlākajos gados tika atklātas plašas saiknes starp paramilitārajiem bloku līderiem un valsts amatpersonām, kas izraisīja tā saukto "parapolitikas" skandālu — plašu pētījumu un kriminālizmeklēšanu virkni par politiskām saitēm un kopīgu noziedzīgu darbību radīšanu.
Demobilizācija un tiesiskās sekas: 2000. gadu sākumā AUC pakāpeniski sāka demobilizēties kā politisks process, ko iedrošināja valsts un starptautiskie spiedieni. Procesa ietvaros daudzi kaujinieki nodeva ieročus un iesaistījās tiesiskās reintegrācijas programmas sarunās par taisnīgumu un atlīdzību upuriem. Taču demobilizācija bija kritizēta par nepilnībām — daļa līderu un karavīru izvairījās no tiesas atbildības, daļa pārgāja pie organizētas noziedzības un dažas bijušās vienības atjaunoja bruņotas bandas (bieži dēvētas par "BACRIM"), kas turpināja noziedzīgas darbības.
Cilvēktiesību jautājumi un starptautiskā reakcija: AUC ir saņēmusi plašas apsūdzības par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp slepkavībām, spīdzināšanu, piespiedu pārvietošanu un seksuālu vardarbību. Organizācija tiek atzīta par nozīmīgu civilo upuru radītāju Kolumbijas ilgstošajā konfliktā. Kolumbijā, Eiropas Savienībā un Amerikas Savienotajās Valstīs AUC tiek uzskatīta par teroristisku organizāciju, un daudzi tās līderi vai bija tiesāti, arestēti vai izsūtīti par saistību ar narkotiku tirdzniecību un citiem noziegumiem.
Mantojums un ilgtspējīgās sekas: Lai gan liela daļa AUC oficiāli demobilizējās, grupas darbībai ir ilgtermiņa ietekme uz Kolumbijas sabiedrību: plašs patriotisma trūkums, neatrisinātas upuru tiesības, zemes tiesību konflikti un vietējās varas vakuums reģionos, kur agrāk dominēja paramilitārie spēki. Atsevišķas reģionālās bandas un kriminālās grupēšanās, kas radās no AUC vai tās bijušajiem dalībniekiem, turpina radīt drošības problēmas un traucēt mierīgai sabiedrības atjaunošanai. Tāpēc miera un taisnības procesi Kolumbijā joprojām ietver ilgu un sarežģītu darbu, lai nodrošinātu atbildību, kompensāciju un preventīvas reformas.