Petra Karin Kellija (Petra Karin Kelly, 1947. gada 23. novembris – 1992. gada 1. oktobris) bija vācu politiķe, miera un cilvēktiesību aktīviste, vides aizstāve un viena no Vācijas Zaļās partijas dibinātājām. Viņa kļuva par vienu no starptautiski pazīstamākajām "zaļā" politikas personībām, kas savā darbībā apvienoja miera, nedalāmības, dzimumu līdztiesības un vides aizsardzības ideālus.
Agrīnā dzīve un izglītība
Kellija piedzima Günzburgā (Vācija). Viņas biogrāfijā bieži minēts, ka viņas vecāki bija vācieši, bet vēlāk ģimeni ietekmēja patēva dienests ASV bruņotajos spēkos — tas veicināja Kellijas saikni ar Ameriku. 1959. gadā ģimene pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un Petra mācījās gan Vācijā, gan ASV, kas veicināja viņas starpkultūru skatījumu uz politiku un cilvēktiesībām.
No 1966. līdz 1970. gadam Vašingtonā Kellija studēja politikas zinātnes un aktīvi iesaistījās pilsoniskajā līdzdalībā — 1968. gada ASV vēlēšanu kampaņā viņa strādāja pie Roberta F. Kenedija kampaņas. Viņa publiski pauda apbrīnu pret Mārtinu Luteru Kingu un iesaistījās protestos pret Vjetnamas karu. 1970. gadā Kellija pabeidza studijas Vašingtonā, bet 1971. gadā papildus studijām viņa Amsterdamā ieguva papildu izglītību. Pēc tam viņa atgriezās Rietumvācijā.
Darbs Eiropas institūcijās un politiskā darbība
No 1971. līdz 1983. gadam Kellija strādāja Eiropas Komisijā Briselē, kur iepazina starptautiskās institūcijas, politikas veidošanu un cilvēktiesību jautājumu starptautisko dimensiju. Šī pieredze ietekmēja viņas turpmāko darbību vides, miera un nediskriminācijas jomā.
1979. gadā Kellija bija viena no Vācijas Zaļās partijas dibinātājām — tā bija viena no pasaulē pirmajām zaļajām partijām, kas apvienoja vides aizsardzību ar sociālo taisnīgumu un miera politiku. No 1983. līdz 1990. gadam viņa pārstāvēja Zaļo partiju Bundestāgā, kļūstot par redzamu partijas seju un starptautisku runātāju zaļo ideju aizstāvībā. Kellija bija pazīstama ar stingru nevardarbības nostāju, prasību par kodolieroču samazināšanu, sieviešu tiesību atbalstu un cilvēktiesību aizstāvību.
Viņas darbības laikā Zaļā partija piedzīvoja iekšējus strīdus starp radikālāk noskaņotajiem "fundamentalistiem" (fundi) un pragmatiskāk noskaņotajiem "reālistiem" (realos). Kellija bieži tika uztverta kā vienas no radikālākām frakcijām balstīta morālā balss, kas kampaņās uzsvēra principus, nevis kompromisus.
Apbalvojumi un ietekme
Kellijas starptautisko atpazīstamību apliecināja arī 1982. gada Right Livelihood Award, kuru piešķir par nozīmīgu ieguldījumu miera, tiesiskuma un vides aizsardzības jomā. Viņas runas, eseju un aktīvās rīcības piemēri ietekmēja gan Vācijas, gan ārvalstu zaļo kustību attīstību, veicinot plašāku sabiedrības diskusiju par drošību, kodolieročiem un ilgtspējīgu attīstību.
Nāve un mantojums
1992. gada 1. oktobrī Bonnā Petra Kellija tika atrasta mirusi kopā ar savu partneri, bijušo armijas ģenerāli un politiķi Gertu Bastianu. Saskaņā ar policijas izmeklēšanu Bastian esot vispirms nošāvis Kelliju, bet pēc tam izdarījis pašnāvību. Notikums izraisīja plašu šoku un ilgas diskusijas par viņas dzīvi, garīgo veselību un politiķu personīgo privātumu; notikušais palika arī daļēji apvīts ar spekulācijām un neizskaidrotām detaļām.
Petra Kellijas mantojums ir nozīmīgs: viņa paliek simbols globālajām zaļajām vērtībām, nevardarbīgai pretestībai un starptautiskai cilvēktiesību aizstāvībai. Viņas dzīve iedrošināja virkni aktivistu un politisko kustību strādāt pie ilgtspējīgas un taisnīgas sabiedrības veidošanas, un viņas akcentētās tēmas — vide, miers un sieviešu tiesības — turpina būt aktuālas arī mūsdienās.
