Farmakoloģija
Farmakoloģija ir pētījums par to, kā zāles un citas lietas iedarbojas uz dzīviem organismiem un maina to darbību. Farmakoloģiju var definēt arī kā pētījumu par to, kā zāles faktiski darbojas.
Farmakoloģija nav tas pats, kas farmācija, un farmakologs nav tas pats, kas farmaceits. Farmakologs ir zinātnieks, kas pēta, kā zāles faktiski darbojas, un parasti strādā zinātniskajā laboratorijā. Farmaceits ir veselības aprūpes darbinieks, kas parasti strādā aptiekā. Tomēr šīs divas jomas diezgan lielā mērā pārklājas. Farmaceitu var uzskatīt par sava veida farmakologu. Kamēr mācās skolā, farmaceiti apgūst daudzas farmakoloģijas lekcijas.
Vārda izcelsme
Ja kaut ko var izmantot kā zāles, to sauc par farmaceitisku līdzekli. Farmakoloģija ietver to, kā zāles tiek ražotas, kā tās mijiedarbojas ar dzīviem organismiem, kāda var būt to kaitīgā ietekme, kā tās var izmantot kā zāles un vai tās var izmantot slimību profilaksei. Personu, kas nodarbojas ar farmakoloģijas pētniecību, sauc par farmakologu. Farmakologi strādā komandā ar bioķīmiķiem, ģenētiķiem, mikrobiologiem, toksikologiem un farmaceitiem, lai veiktu klīniskos testus par zāļu iedarbību.
Farmakoloģijas lietojums
Zāļu izstrāde ir ļoti svarīga medicīnai, taču tai ir arī spēcīgs ekonomisks un politisks pielietojums. Lai aizsargātu cilvēkus un novērstu ļaunprātīgu lietošanu, dažas valstis cenšas kontrolēt, kā zāles tiek ražotas, pārdotas un lietotas.
Zinātniskā pamatinformācija
Lai pētītu ķīmiskās vielas, cilvēkam ir daudz jāzina par to, kas tiks ietekmēts, ja tas tiks uzņemts organismā. Tā kā arvien vairāk cilvēku pārzina šūnu bioloģiju un bioķīmiju, ir mainījusies arī farmakoloģijas joma. Tagad ir iespējams izstrādāt ķimikālijas, kas veic specifiskas darbības.
Ķīmiskajai vielai var būt dažādas īpašības. Farmakokinētika apraksta, kādu ietekmi ķīmiskā viela atstāj uz organismu, bet farmakodinamika apraksta ķīmiskās vielas iedarbību uz organismu (vēlamā vai toksiskā).
Kad farmakologs runā par kādas ķīmiskās vielas farmakokinētiskajām īpašībām, viņu interesē četras lietas: ADME.
- Absorbcija - Kā zāles uzsūcas (caur ādu, zarnām, muti)?
- Izplatīšanās - kā tas izplatās organismā?
- Metabolisms - Vai zāles organismā tiek ķīmiski pārveidotas un par ko. Vai šīs jaunās vielas ir aktīvas? Vai tās var būt toksiskas?
- Ekskrēcija - Kā organisms atbrīvojas no ķīmiskās vielas (ar žulti, urīnu, elpu, ādu)?
Tiek uzskatīts, ka zālēm ir šaurs vai plašs terapeitiskais indekss. Tas raksturo vēlamās iedarbības un toksiskās iedarbības attiecību. Zāles ar šauru terapeitisko indeksu (tuvu vienībai) veic vēlamo iedarbību tikai tad, ja dotais zāļu daudzums ir pietiekams, lai apdraudētu organismu. Zāles ar plašu terapeitisko indeksu (lielāks par pieci) dara to, ko cilvēki vēlas, un ne vienmēr apdraud organismu. Zāles ar šauru indeksu ir grūtāk dozēt un dot cilvēkam, un var būt nepieciešama terapeitiskā zāļu uzraudzība (piemēri ir varfarīns, daži pretepilepsijas līdzekļi, aminoglikozīdu antibiotikas). Lielākajai daļai pretvēža zāļu ir šaura terapeitiskā robeža; toksiskas blakusparādības gandrīz vienmēr rodas, lietojot devas, kas nepieciešamas audzēju iznīcināšanai.
Zāles kā zāles
Zāles, ko cilvēkiem dod, lai palīdzētu izārstēt kādu slimību vai mazinātu tās simptomus, bieži vien ir licencētas. Tās var iedalīt trīs grupās: bezrecepšu zāles, kad ikviens var iegādāties zāles veikalā; recepšu zāles, kad ārstam ir jāpaziņo, ka persona drīkst lietot zāles; un dažās valstīs - aptiekas zāles, kad zāles var pārdot tikai reģistrētā aptiekā. Lielākā daļa bezrecepšu zāļu cilvēkam nekaitēs, ja viņš lietos nedaudz vairāk, nekā paredzēts. Zāles bieži vien ražo farmācijas uzņēmumi, un bieži vien tās ir patentētas. Zāles, kas nav patentētas, sauc par ģenēriskām zālēm.
