Pointe du Hoc ir vieta Normandijā, Francijas ziemeļos, kur ir aptuveni 100 m augstas stāvas klintis, kas krītas jūras virzienā. Apakšā ir ļoti šaura pludmale, kas paisuma laikā ir zem ūdens, bet atplūduma laikā iznirst, — tieši tāpēc šī vieta D‑dienā bija stratēģiski svarīga. Pointe du Hoc ar savu skatu uz piekrasti ļāva vāciešu artilērijai traucēt sabiedroto izkāpšanu uz sauszemes, īpaši uz Jūtas pludmalē un Omaha pludmalē.
1944. gadā Pointe du Hoc bija daļa no operācijas Overlord, — vēsturē lielākā jūras iebrukuma, ko veica sabiedrotie, lai atbrīvotu Rietumeiropu no Otrā pasaules kara okupācijas. Vietu aizstāvēja vācieši, kuri betonā ierīkotajos fortos bija novietojuši sešus 155 mm lielgabalus, kas varēja apšaudīt gan kuģus piekrastē, gan desanta spēkus, kas mēģināja izkāpt uz pludmalēm.
Pirms izkāpšanas sabiedroto aviācija un karakuģi no Anglijas, veica smagu bumbvedēju un artilērijas apšaudi uz Pointe du Hoc, taču bombardēšana nespēja pilnīgi neitralizēt visus vācu lielgabalus. Daļa ripojošo lielgabalu tika pārvietota uz iekšzemi vai aizsargāti ar fortifikācijām, tāpēc tie nebija vienkārši sagraujami ar gaisa triecieniem.
Aptuveni piecus mēnešus ASV reindžeri trenējās kopā ar britu komandantiem, lai sagatavotos klintīm līdzīgām kāpšanām un uzbrukumam. Uzbrukumu Pointe du Hoc 6. jūnijā, 1944. gadā, vadīja ASV reindžeru vienības; tās kāpa pa stāvajām klintīm, izmantojot tvertņu virves, metāla kāpnes un troses, kamēr vācu aizstāvji no augšas mēģināja tos apšaudīt. Uzbrukuma vadītājs bija pulkvedis James E. Rudder un viņa vīri, kuri, neraugoties uz lielām grūtībām un zaudējumiem, sasniedza virsotni un cīnījās tālāk pret pretuzbrukumiem.
Kad sabiedroto komandieri sagatavoja izkāpšanu, viņi izmantoja desanta kuģus ar, kas bija paredzēti karaspēka nogādāšanai pludmalēs. Šīs īpašās desanta laivas sauca par LCA un LCVP jeb Higinsa laivām. Ar tām brauca britu jūras kara flotes jūrnieki un sabiedroto desanta vienības, laivas tika nolaistas jūrā dažu kilometru attālumā no klintīm, un, lai samazinātu triecienu pretiniekiem, daļai laivu sānos pievienoja papildu bruņas. Tas gan palielināja to smagumu un samazināja manevrētspēju.
Uzbrukuma gaita un nozīme
Rīkojoties pēc izlūkošanas, reindžeri kāpa pa klintīm uzreiz pēc citu desanta vienību izkāpšanas uz pludmalēm. Lai gan sākotnējā mērķa — atrast un iznīcināt visus lielgabalus — īstenošana bija sarežģītāka, nekā plānots (daži lielgabali bija pārvietoti uz iekšzemi), reindžeri atrada šos ieročus tuvāk iekšzemei un tos neitralizēja vai padarīja nefunkcionējošus, tā samazinot apdraudējumu sabiedroto kuģiem un desanta operācijām. Vēl svarīgi, ka viņi turēja šo pozīciju un atturēja vācu pretuzbrukumus vairākas dienas, līdz ieradās pastiprinājums.
Cīņā pie Pointe du Hoc sabiedrotie cieta smagus zaudējumus — daudz reindžeru gāja bojā vai tika ievainoti — taču uzdevums izglāba daudz dzīvību, jo vāciešu artilērijas iespējas trāpīt uz pludmalēm tika samazinātas. Tā kļuva par vienu no simboliskākajām D‑dienas epizodēm, kas ilustrē militāro plānošanu, izlūkošanu un individuālo varonību skarbos apstākļos.
Piemiņa un mūsdienas
Mūsdienās Pointe du Hoc ir saglabāta kā memoriāla vieta un tūristu apskates objekts. Vietā joprojām redzami bunkuri, apšaudes bedres, apgāzušos artilērijas aprīkojuma paliekas un kaujas pēdas, kas atgādina par 1944. gada notikumiem. Vietu apmeklē daudzi, lai noliktu ziedus, pieminētu kritušos un uzzinātu vairāk par D‑dienas vēsturi. Pointe du Hoc ir svarīgs vēsturiskais monuments, kas stāsta par uzvaras cenu un sabiedroto apņēmību atbrīvot Eiropu no okupācijas.
