Pointe du Hoc — Normandijas klints un D‑dienas 1944. gada kauja
Pointe du Hoc — Normandijas klints un D‑dienas 1944. gada kauja: stāsts par drāmu, ASV reindžeriem, vācu 155 mm lielgabaliem un varonību, kas mainīja Otrā pasaules kara gaitu.
Pointe du Hoc ir vieta Normandijā, Francijas ziemeļos, kur ir aptuveni 100 m augstas stāvas klintis, kas krītas jūras virzienā. Apakšā ir ļoti šaura pludmale, kas paisuma laikā ir zem ūdens, bet atplūduma laikā iznirst, — tieši tāpēc šī vieta D‑dienā bija stratēģiski svarīga. Pointe du Hoc ar savu skatu uz piekrasti ļāva vāciešu artilērijai traucēt sabiedroto izkāpšanu uz sauszemes, īpaši uz Jūtas pludmalē un Omaha pludmalē.
1944. gadā Pointe du Hoc bija daļa no operācijas Overlord, — vēsturē lielākā jūras iebrukuma, ko veica sabiedrotie, lai atbrīvotu Rietumeiropu no Otrā pasaules kara okupācijas. Vietu aizstāvēja vācieši, kuri betonā ierīkotajos fortos bija novietojuši sešus 155 mm lielgabalus, kas varēja apšaudīt gan kuģus piekrastē, gan desanta spēkus, kas mēģināja izkāpt uz pludmalēm.
Pirms izkāpšanas sabiedroto aviācija un karakuģi no Anglijas, veica smagu bumbvedēju un artilērijas apšaudi uz Pointe du Hoc, taču bombardēšana nespēja pilnīgi neitralizēt visus vācu lielgabalus. Daļa ripojošo lielgabalu tika pārvietota uz iekšzemi vai aizsargāti ar fortifikācijām, tāpēc tie nebija vienkārši sagraujami ar gaisa triecieniem.
Aptuveni piecus mēnešus ASV reindžeri trenējās kopā ar britu komandantiem, lai sagatavotos klintīm līdzīgām kāpšanām un uzbrukumam. Uzbrukumu Pointe du Hoc 6. jūnijā, 1944. gadā, vadīja ASV reindžeru vienības; tās kāpa pa stāvajām klintīm, izmantojot tvertņu virves, metāla kāpnes un troses, kamēr vācu aizstāvji no augšas mēģināja tos apšaudīt. Uzbrukuma vadītājs bija pulkvedis James E. Rudder un viņa vīri, kuri, neraugoties uz lielām grūtībām un zaudējumiem, sasniedza virsotni un cīnījās tālāk pret pretuzbrukumiem.
Kad sabiedroto komandieri sagatavoja izkāpšanu, viņi izmantoja desanta kuģus ar, kas bija paredzēti karaspēka nogādāšanai pludmalēs. Šīs īpašās desanta laivas sauca par LCA un LCVP jeb Higinsa laivām. Ar tām brauca britu jūras kara flotes jūrnieki un sabiedroto desanta vienības, laivas tika nolaistas jūrā dažu kilometru attālumā no klintīm, un, lai samazinātu triecienu pretiniekiem, daļai laivu sānos pievienoja papildu bruņas. Tas gan palielināja to smagumu un samazināja manevrētspēju.
Uzbrukuma gaita un nozīme
Rīkojoties pēc izlūkošanas, reindžeri kāpa pa klintīm uzreiz pēc citu desanta vienību izkāpšanas uz pludmalēm. Lai gan sākotnējā mērķa — atrast un iznīcināt visus lielgabalus — īstenošana bija sarežģītāka, nekā plānots (daži lielgabali bija pārvietoti uz iekšzemi), reindžeri atrada šos ieročus tuvāk iekšzemei un tos neitralizēja vai padarīja nefunkcionējošus, tā samazinot apdraudējumu sabiedroto kuģiem un desanta operācijām. Vēl svarīgi, ka viņi turēja šo pozīciju un atturēja vācu pretuzbrukumus vairākas dienas, līdz ieradās pastiprinājums.
Cīņā pie Pointe du Hoc sabiedrotie cieta smagus zaudējumus — daudz reindžeru gāja bojā vai tika ievainoti — taču uzdevums izglāba daudz dzīvību, jo vāciešu artilērijas iespējas trāpīt uz pludmalēm tika samazinātas. Tā kļuva par vienu no simboliskākajām D‑dienas epizodēm, kas ilustrē militāro plānošanu, izlūkošanu un individuālo varonību skarbos apstākļos.
Piemiņa un mūsdienas
Mūsdienās Pointe du Hoc ir saglabāta kā memoriāla vieta un tūristu apskates objekts. Vietā joprojām redzami bunkuri, apšaudes bedres, apgāzušos artilērijas aprīkojuma paliekas un kaujas pēdas, kas atgādina par 1944. gada notikumiem. Vietu apmeklē daudzi, lai noliktu ziedus, pieminētu kritušos un uzzinātu vairāk par D‑dienas vēsturi. Pointe du Hoc ir svarīgs vēsturiskais monuments, kas stāsta par uzvaras cenu un sabiedroto apņēmību atbrīvot Eiropu no okupācijas.
Uzbrukums
Amerikāņu 2. un 5. armijas reindžeru divīzija piestiprinājās pie Pointe du Hoc klintīm. Uzbrukumu vadīja pulkvedis Džeimss Ērls Rūders. Uzbrukums sākās plkst. 6.30 D-dienas rītā, kad kaujas kuģis USS Texas pārtrauca apšaudi Pointe du Hoc. Tā kā laikapstākļi bija slikti, reindžeru laivas dreifēja ūdenī, un bija nepieciešama papildu pusstunda, lai viņi nokļūtu pludmalē. Pa to laiku vācieši jau bija iznākuši no saviem nocietinājumiem un bija gatavi klints virsotnē.
Amerikāņu desanta laivas sasniedza pludmali, un armijas reindžeri skrēja augšup pa pludmali līdz klintīm. Lai uzkāptu klintīs, karavīri izmantoja virves, kas piestiprinātas pie ar raķetēm darbināmiem āķiem. Divi karavīri nesa virves un āķus koka kastē. Karavīri izmantoja arī kāpnes, kas bija piestiprinātas pie izkraušanas laivām, un āķus, kas tika izšauti no laivām.
Kad reindžeri sasniedza klinšu virsotni, nelielas karavīru grupas uzbruka vāciešiem. Nonākuši līdz cietokšņiem, kur, kā viņi domāja, vācieši glabāja savus ieročus, reindžeri konstatēja, ka ieroču tur vairs nav. Reindžeri devās iekšzemē, meklēja ieročus un atrada tos. Viņi izmantoja termīta uguns granātas, lai izkausētu svarīgas ieroču daļas.
No 225 karavīriem tikai 90 vēl bija spējīgi cīnīties, kad ieradās papildspēki.
Liela vācu lielgabala vieta
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Pointe du Hoc?
A: Pointe du Hoc ir vieta Normandijas reģionā Ziemeļfrancijā. Tai ir stāvas klintis, kas krīt jūras virzienā, un apakšā ir ļoti plāna pludmale.
J: Kāpēc Pointe du Hoc bija svarīga Otrā pasaules kara laikā?
A: Otrā pasaules kara laikā Pointe du Hoc bija daļa no operācijas Overlord, kas bija lielākais jūras iebrukums vēsturē. Vācieši Pointe du Hoc bija izvietojuši ļoti lielus lielgabalus, lai šautu uz sabiedroto kuģiem un karaspēku, kas vēlējās izkāpt uz sauszemes Jūtas pludmalē un Omaha pludmalē.
J: Kā sabiedrotie mēģināja salauzt smagos artilērijas lielgabalus?
A: Sabiedrotie centās salauzt smagos artilērijas lielgabalus, liekot lidmašīnām, kas lidoja no Anglijas, nomest uz Pointe du Hoc bumbas. Tomēr viņiem neizdevās tos salauzt, un vācieši tos pārvietoja prom.
J: Kāda veida laivas izmantoja britu flotes jūrnieki, uzbrūkot Francijai?
A: Uzbrukumā Francijai britu flotes jūrnieki izmantoja desanta kuģus ar plakanu dibenu, kas bija paredzēti karaspēka nogādāšanai pludmalēs un kurus sauca par LCA, LCVP vai Higgins laivām. Šīs laivas tika nolaistas jūrā dažu kilometru attālumā no klintīm, un to sāniem bija pievienota papildu bruņutehnika aizsardzībai.
Jautājums: Kā ASV reindžeri gatavojās uzbrukumam Francijai?
A: Pirms uzbrukuma Francijai apmēram piecus mēnešus ASV reindžeri trenējās kopā ar britu komandantiem, lai būtu gatavi cīņai, kad pienāks laiks iebrukt Francijā. Mācību laikā viņi praktizēja kāpšanu pa britu klintīm.
J: Kas apgrūtināja šo īpašo desanta laivu ātru pārvietošanos un pagriezienus?
A: Šo speciālo desanta laivu sāniem pievienotais papildu bruņojums apgrūtināja to ātru pārvietošanos un pagriešanos, jo tas ievērojami palielināja to svaru, padarot tās lēnākas nekā parastās laivas, kas bez papildu bruņojuma būtu aizsargātas pret ienaidnieka uguni kaujas apstākļos.
Meklēt