Kaujas kuģis — vēsture, uzbūve un loma mūsdienu jūras karā

Kaujas kuģis: vēsture, uzbūve un loma mūsdienu jūras karā — no Gloire un Dreadnought līdz mūsdienu tehnoloģijām un stratēģiskajai nozīmei.

Kaujas kuģis ir liels bruņots karakuģis ar galveno bateriju, kas sastāv no lielkalibra lielgabaliem. Kaujas kuģi parasti bija lielāki un labāk bruņoti nekā kreiseri un iznīcinātāji, un to dizains bija vērsts uz tiešu pretinieka virsūnošaudu spēju — cīnīšanos "gar līnijas" ar citiem lieliem karakuģiem. Pēc tam, kad ap 1870. gadu vecie koka burinieku kuģi kļuva novecojuši, kaujas kuģi kļuva par jauno lielkuģu tipu — flotēs tie pārstāvēja valsts jūras spēku augstāko līmeni un bija galvenais līdzeklis jūras vadības nodrošināšanai.

Vēsture un attīstība

Ar sprādzienbīstamu artilērijas lādiņu attīstību tradicionālie koka korpusi vairs nespēja nodrošināt pietiekamu aizsardzību, tāpēc kuģu būvē sāka izmantot dzelzs un tērauda bruņas. 1859. gadā Francija nolaida Gloire - pirmo okeāna dzelzs kara kuģi. Tam bija līnijkuģa profils, kas svara apsvērumu dēļ bija saīsināts līdz vienam klājam. Lai gan Gloire bija izgatavots no koka un lielākajā daļā braucienu izmantoja buras, tas bija aprīkots ar dzenskrūvi, un tā koka korpusu aizsargāja bieza dzelzs bruņu slānis.

Gloire motivēja citu lielvalstu flotes strauji modernizēt savus spēkus — Karalisko flotes karaļkuģi un citi būvēja arvien lielākus un bruņotākus kuģus. Paralēli parādījās dažādi konstrukcijas risinājumi: pāreja no šauras broadside (šāvēju rindas) uz torņu tipa izvietojumu, biezākas bruņas, jaudīgāki stobra dzinēji un vēlāk arī tvaika turbīnas. Mazāki dzelzs karakuģi kļuva svarīgi arī upju un piekrastes operācijās, kā to parādīja Amerikas pilsoņu kara piemēri.

Jaunais HMS Dreadnought, nolaists 1906. gadā, ieviesa revolucionāras idejas — pilnībā ar lielgabalnieku torņiem izvietotu "all-big-gun" pirmās klases strukūru un jaudīgu tvaika turbīnu dzinēju. Tas padarīja visus vecākos kaujas kuģus novecojušus un atzīmēja jaunu tehnoloģisku etapu — tagad konkurence starp flotu notika Dreadnought tipa kuģu būvēšanā.

Uzbūve un ieroči

Kaujas kuģu tipiska uzbūve ietver:

• lielu deplasementu (tonnās), lai nestu smagas bruņas un masīvas lielgabalu torņus;
• bruņu ķermeni ar aizsargjoslu (belt), citadeli ap kritiskajām iekārtām un biezām torņu un stobra bruņām;
• galveno bateriju ar lielgabaliem — līdz Pirmajam un Otrajam pasaules karam to kalibri palielinājās, 20. gadsimta 30.–40. gados sasniedzot izmērus līdz aptuveni 460 mm (piemēram, Yamato klase);
• sekundāro ieroču un pretgaisa aizsardzības sistēmu kopumu, kas sevišķi tika pastiprināts Otrā pasaules kara laikā;
• jaudīgus propulsijas risinājumus (no dzelzsparastēm un tvaika slēpēm līdz tvaika turbīnām), vēlāk — elektropiedziņas un citi hibrīdi.

Operacionālā loma

Kaujas kuģi tika izmantoti vairākos galvenajos uzdevumos:

• izcelt jūras dominanci — tie kalpoja kā galvenie spēki lielās flotes sadursmēs (tās retajās liela mēroga kaujās starp kaujas kuģu eskadriem);
• atbalsta apšaudē — apšaudīja piekrastes mērķus, atbalstot amfībiju operācijas;
• karogu kuģa loma — lielie kuģi bieži bija flotes vai eskadras vadības centri;
• flotes "būšanas faktors" (fleet-in-being) — pat neiesaistīts kaujā, spēcīgs kaujas kuģis varēja ierobežot pretinieka darbības un piesaistīt resursus.

Tajā pašā laikā jau 20. gadsimta laikā kaujas kuģu loma tika apšaubīta. Lai gan Pirmā un Otrā pasaules kara laikā lielu flotes iespējas joprojām bija svarīgas, redzams, ka noteicošas kļuva citas spējas — zemūdenes un lidmašīnas varēja ražot lielā daudzumā un radīt strauji augošu draudu. Turklāt kaujas kuģi bija pakļauti bruņojuma izmaiņām: tie bija neaizsargāti pret salīdzinoši lētākiem, bet efektīviem līdzekļiem kā torpēdām, jūras mīnām, vēlāk arī lidmašīnām un vadāmajām raķetēm.

Slaveni piemēri un kaujas

Līdz ar modernizāciju daži kaujas kuģi kļuva par nacionālās varas simboliem un piedalījās slavenās jūras kaujās. Vairāki piemēri no 20. gadsimta:

• Bismarck un Prince of Wales — Otrā pasaules kara kauju piemēri, kuros ilustrētas gan kaujas kuģu spēja, gan vājās vietas;
• Yamato un Musashi — Japānas masīvākie kaujas kuģi ar ļoti lieliem lielgabaliem;
• USS Missouri — pazīstams ar formālo Japānas kapitulācijas parakstīšanu 1945. gadā un vēlāk kā bruņots simbols, tagad muzeja kuģis.

Norietēšana un mūsdienu loma

Kaujas kuģu ēra beidzās pakāpeniski: to ražošana apstājās, jo citi spēku veidi — lidmašīnu bāzes kuģi, modernos sensora un precīzās raķešu sistēmas, kā arī lielās zemūdenes — nodrošināja plašāku un efektīvāku spēju diapazonu. Amerikas Savienoto Valstu Jūras kara flote izmantoja kaujas kuģus līdz 2004. gadam, kad pēdējie no tiem tika atdoti muzejiem un izņemti no aktīvā dienesta.

Mūsdienās kaujas kuģi palikuši vēsturē kā tehnoloģiskā un taktiskā attīstības virsotne noteiktā laikposmā. Tie kalpo kā muzeji, pieminekļi un pētījumu objekti, kas atgādina par jūras kara attīstību — no burinieku laikmeta līdz kodolenerģijas un precīzā apgaismojuma laikmetam. To vietu mūsdienu flotes aizpilda multirole kuģu klases, aviācijas satiksmes kuģi, raķešu platformas un zemūdenes, kas spēj nodrošināt lielāku taktisko elastību mūsdienu konfliktos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir kaujas kuģis?

J: Kādi izgudrojumi tika izmantoti, lai palielinātu kaujas kuģu jaudu?

J: Kas 19. gadsimtā uzbūvēja daudzus kaujas kuģus?

J: Kas bija HMS Dreadnought?

J: Kā zemūdenes ietekmēja Pirmo pasaules karu?

J: Kā Otrā pasaules kara laikā lidmašīnu bāzes kuģi kļuva svarīgāki par kaujas kuģiem?

Jautājums: Kad amerikāņu kaujas kuģi kļuva par muzejiem?

Meklēt pēc burta