Bach-Werke-Verzeichnis (BWV) ir sistemātisks visu zināmo Johana Sebastiāna Baha skaņdarbu saraksts. Angļu valodā nosaukums tiek tulkots kā Bach Works Catalogue. Catalogu pirmo reizi apkopoja un 1950. gadā publicēja Volfgangs Šmīders, kurš katram skaņdarbam piešķīra unikālu BWV numuru, lai precīzi identificētu kompozīcijas.

Katalogēšanas princips

BWV numuri nav izkārtoti pēc Baha darbu hronoloģiskās rakstīšanas secības. Tā vietā darbi ir sakārtoti pēc mūzikas veida un žanra — piemēram, kantātes vienā grupā, koncerti citā, klavierdarbi, ērģeļdarbi, sakrālās lielformas utt. Šī žanriski orientētā kārtība ļauj ērti atrast un salīdzināt līdzīgus darbus, bet nenorāda precīzu sacerēšanas gadu.

BWV skaitļu lietošana un piemēri

BWV numuri tiek plaši izmantoti mūzikas zinātnē, izdales materiālos, diskogrāfijā un koncertu programmās, jo tie nodrošina viennozīmīgu atsauci. Piemēram, Mise h moll ir BWV 232. Tāpat konkrētiem klavierdarbiem vai ērģeļdarbiem, piemēram, Prelūdija un fūga G mažorā BWV 550, norāde ar BWV numuru skaidri norāda, par kuru no vairākām līdzīgām kompozīcijām ir runa.

BWV Anhang — pielikums apšaubāmiem un pazudušiem darbiem

Daļa kompozīciju, kuras sākotnēji tika pieskaitītas Baham, vēlāk izrādījušās apšaubāmas vai pat svešas, savukārt citas ir pilnībā pazudušas. Tādus darbus Schmiders atsevišķi iekļāva kā BWV Anhang (BWV pielikums). Pielikuma ieraksti var ietvert:

  • darbus ar neskaidru autorību (iespējami Baha darbi, bet bez drošiem pierādījumiem),
  • darbus, kas atzīti par svešiem (autoru piešķirti citiem komponistiem) un
  • zaudētus darbus, par kuru pastāvēšanu ir vēsturiski pierādījumi, bet kuri nav saglabājušies.

Atjauninājumi un pētījumu ietekme

Kopš 1950. gada BWV nav palicis pilnīgi nemainīgs — pētnieku darbs, dokumentu atklājumi, autorības pārskatīšana un jaunu manuskriptu publicēšana ir radījuši papildinājumus un korekcijas. Daži skaņdarbi ir noņemti no Baha atskaites, citi pievienoti vai pārcelti no galvenā saraksta uz pielikumu. Tāpēc, strādājot ar vēsturiskām vai modernām izdevumu versijām, ir vērts pārbaudīt, kura BWV redakcija tiek izmantota.

Praktiskas piezīmes

Bahs, tāpat kā daudzi citi baroka laikmeta komponisti, saviem darbiem neveidoja opusu numurus, jo zaudējumu dēļ un publisku izdevumu mazuma dēļ tāda sistēma viņa darbā neizveidojās. Tā rezultātā BWV ir kļuvusi par standarta identifikatoru mūsdienu mūzikas pētniecībā un izpildījumā.

Vērts arī pieminēt, ka dažās vecākās publikācijās vietām var sastapt saīsinājumu "S" (no vārda Šmīders) BWV vietā. Šmīders pats to nevēlējās — viņa mērķis bija, lai saraksta nosaukumā būtu redzams Baha vārds, nevis autoru liktenis.

Kopsavilkums

BWV ir praktisks un plaši pieņemts instruments, lai sistemātiski identificētu un pētītu Johana Sebastiāna Baha mantojumu. Lai gan katalogs nav hronoloģisks, tas sakārto darbus pēc žanra, ietver pielikumu apšaubāmiem un pazudušiem darbiem un laika gaitā tiek precizēts, reaģējot uz jauniem pētījumiem un atklājumiem.