Ruānas katedrāle — Kloda Monē gleznu sērija (1892–1894)

Ruānas katedrāle Kloda Monē gleznu sērijā (1892–1894): impresionisma meistardarbs, kas fiksē katedrāles fasādes atmosfēras un gaismas mainību dažādos mirkļos.

Ruānas katedrāles eļļas gleznu sēriju ar Ruānas katedrāli 1890. gados gleznoja Klods Monē. Katrā no šīs sērijas gleznām ir iemūžināta katedrāles fasāde dažādos dienas un gada laikos, rādot, kā mainās ēnu, krāsu un kontūru uztvere atkarībā no apgaismojuma. Sērijā ir vairāk nekā trīsdesmit gleznu, kurās Monē pēta gaismas, atmosfēras un vizuālās uztveres mijiedarbību.

Vēsture un darba process

1892. gada ziemas vidū Monē īrēja telpas tieši iepretim katedrālei un tur palika līdz pavasarim, daudzkārt gleznojot tās fasādi no viena un tā paša skatpunkta. Lielākā daļa versiju tika uzgleznotas no tuvplāna un apgrieztās kompozīcijās, bieži novietojot katedrāles centrālo portālu pa labi vai pa kreisi, tā radot dinamisku kadru. Nākamajā ziemā viņš atgriezās, lai katedrāli gleznotu vēlreiz, kopumā izveidojot vairāk nekā trīsdesmit versiju.

Monē parasti strādāja kārtībā, kas raksturīga viņa sērijveida darbam: ātri veica plenēra skices un uzmetumus laukumā, lai iemūžinātu konkrētu gaismas stāvokli, un pēc tam dažas gleznas pārstrādāja vai pabeidza savā darbnīcā 1894. gadā. Šī darba metode ļāva viņam salīdzināt viena motīva variācijas un izpētīt gaismas ietekmi uz krāsu un formu uztveri.

Motīvs — nevis tikai arhitektūra

Monē neraugījās uz katedrāli tikai kā uz gotisku arhitektūras pieminekli. Viņa uzmanības centrā bija atmosfēra, kas ieskauj ēku. Kā viņš pats teica: "Man pats motīvs ir nenozīmīgs faktors. Es vēlos atveidot to, kas pastāv starp motīvu un mani." Šajā sērijā ir attēloti dažādi apgaismojuma apstākļi — migla un dūmaka, saules gaismā mirdzoši stūri, vēlā rīta un vakara toņi — katrs variants izceļ dažādas krāsu attiecības un faktūras.

Tehnika un stils

• Monē izmantoja eļļas krāsu ar salauztiem, īsiem otu triepieniem, lai panāktu vibrējošu gaismas efektu.
• Viņš bieži ignorēja smalku arhitektonisku detaļu atainošanu, koncentrējoties uz to, kā krāsas mijiedarbojas un kā acs uztver ēku mainīgajos gaismas apstākļos.
• Gleznās parādās plašas krāsu laukumu kontrastējošas virsmas — silti toņi saules izgaismotajos laukumos un vēsāki toņi ēnās — kas kopā rada atmosfēras dziļumu.

Izstāde, pārdošana un recepcija

Visas sērijas gleznas tapušas 1892. un 1893. gadā, un Monē tās pārstrādāja darbnīcā 1894. gadā. 1895. gadā viņš atlasīja divdesmit, viņaprāt, labākās sērijas gleznas un izstādīja tās savā galerijā Parīzē. Astoņas no šīm divdesmit gleznām viņš pārdeva pirms izstādes beigām. Izstādi apmeklēja Pišarro un Sezāns, kuri atzinīgi novērtēja šo sēriju. Kritiķu un publikas reakcija bija dažāda: daži augsti vērtēja Monē uzdrīkstēšanos koncentrēties uz gaismas izpausmēm, citi — nosodīja atkāpi no tradicionālās detaļas precizitātes.

Noslēpums un mantojums

Ruānas katedrāles sērija ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā impresionisti izpētīja redzes un gaismas dabu, atkārtojot to pašu motīvu dažādos apstākļos. Šī sērija parāda Monē pāreju no vienkāršas dabas novērošanas uz dziļāku interesi par uztveres procesiem un krāsas teoriju. Mūsdienās šīs gleznas glabājas dažādos pasaules muzejos un privātajās kolekcijās, un tās turpina iedvesmot mākslinieku un skatītāju izpratni par gaismu, krāsu un laika mērīšanu glezniecībā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas gleznoja Ruānas katedrāles eļļas gleznu sēriju?

J: Kas attēlots katrā no sērijas gleznām?

J: Cik gleznu ir Ruānas katedrāles sērijā?

J: Kad Monē uzgleznoja lielāko daļu katedrāles versiju?

J: Vai Monē interesēja katedrāles gotiskā fasāde?

J: Kad tapa visas sērijas gleznas?

Jautājums: Cik daudz gleznu Monē pārdeva no Ruānas katedrāles sērijas izstādes Parīzē?

Meklēt pēc burta