Kamils Pišarro (1830–1903) — franču impresionisma un postimpresionisma gleznotājs

Kamils Pišarro (Camille Pissarro, 1830. gada 10. jūlijs – 1903. gada 12. novembris) bija franču gleznotājs, viens no impresionisma kustības galvenajiem pārstāvjiem un nozīmīga figūra arī postimpresionisma attīstībā. Viņš dzimis Svētā Tomasā, Virdžīnu salās, ģimenē ar sefardu jūdu saknēm, un dzīves gaitā pārcēlās uz Eiropu, kur izveidoja savu radošo karjeru. Pišarro nomira Parīzē 1903. gadā.

Biogrāfija un izglītība

Pišarro sāka mācīties mākslu 19. gadsimta vidū un ieguva pieredzi, piedaloties akadēmiskajos un neformālajos apmācību lokos. Viņš mācījās no ievērojamiem priekšgājējiem, tostarp Gustava Kurbē un Žana-Baptista-Kamila Koro, kas ietekmēja viņa agrīno interesi par reālisma un ainavas glezniecību. Vēlāk Pišarro sadarbojās un mainījās idejām ar jaunākajiem māksliniekiem — Žoržu Seurē, Polu Sinjaku un citiem — un 54 gadu vecumā eksperimentēja arī ar neoimpresionisma (neoimpressionist) tehnikām.

Mākslinieciskā attīstība un stils

Pišarro kļuva pazīstams ar saviem dabas skatiem, lauku ainavām, lauksaimniecības strādnieku attēlojumiem un arī Parīzes ielu skicēm. Viņa darbos bieži var redzēt:

• gleznošanu brīvā dabā (plein air),
• krāsas plāksnīšu un šķeltas otas vilcienu izmantošanu,
• interesi par gaismas un atmosfēras maiņu, līdzīgu citu impresionistu pieejai,
• vēlākus eksperimentus ar punktveida (pointillist) tehniku, ko ietekmēja sadarbība ar Seurē un Sinjaku.

Pišarro bija pazīstams ar rūpīgu kompozīciju un empātisku attieksmi pret attēlotajiem cilvēkiem — viņš uzstāja, ka jāglezno cilvēki dabiskā vidē bez "izdomas un diženuma". Viņa darbi apvienoja sociālu interesi (par zemnieku darbu un ikdienu) ar novatorisku krāsu un gaismas izpratni.

Rīcība Impresionistu grupā un izstādes

1873. gadā Pišarro palīdzēja dibināt piecpadsmit topošo mākslinieku biedrību, kas organizēja neatkarīgas izstādes un veicināja jaunās glezniecības virzienu atpazīstamību. Viņš bija viens no galvenajiem organizētājiem, kas turēja kopā grupu un iedrošināja citus dalībniekus. Pišarro ir vienīgais mākslinieks, kurš savus darbus izstādījis visās astoņās Parīzes impresionistu izstādēs no 1874. līdz 1886. gadam.

Ietekme uz citiem māksliniekiem

Pišarro bija skolotājs, mentors un padomdevējs vairākiem nozīmīgiem māksliniekiem. Mākslas vēsturnieks Džons Revalds nosauca Pišarro par "impresionistu gleznotāju dekānu" ne tikai tāpēc, ka viņš bija vecākais no grupas, bet arī "savas gudrības un līdzsvarotās, laipnās un sirsnīgās personības dēļ". Sezāns teica: "Viņš man bija kā tēvs. Cilvēks, ar kuru jākonsultējas, un nedaudz līdzīgs labajam Kungam". Pišarro bija arī viens no Gogēna mentoriem, un Renuārs viņa darbus dēvēja par "revolucionāriem", jo viņš mākslinieciski attēloja vienkāršo cilvēku. Daudzi postimpresionisti — tostarp Žoržs Seurē, Pols Sezāns, Vincents van Gogs un Pols Gogēns — guva iedvesmu vai tiešu atbalstu no Pišarro.

Tehnikas un temati

Pišarro bieži gleznoja ainavas un lauku darbus, attēlojot sezonas, darba ritmu un katra brīža gaismu. Viņš regulāri strādāja pie sērijām — vairākiem attēlojumiem ar vienu motīvu dažādos laika apstākļos — pieejai, kuru vēlāk attīstīja arī citi impresionisti. Kaut arī viņš veica eksperimentus ar neoimpresionismu, Pišarro galu galā atgriezās pie brīvākas, impresionistiskākas otas vilces, saglabājot interesi par struktūru un krāsu harmoniju.

Personīgā dzīve un vēlākie gadi

Pišarro dzīve bija saistīta ar vairākiem Francijas reģioniem — viņš ilgstoši strādāja Pontoāzē (Pontoise) un vēlāk apmetās uz dzīvi Eranjī (Eragny-sur-Epte), kur pievērsa uzmanību lauku ainavai. Viņam bija daudzbērnu ģimene; daži bērni, piemēram, Luciens Pišarro, arī kļuva par māksliniekiem.

Mantojums

Pišarro atstāja plašu gleznu un akvareļu mantojumu, kas ir iekļauts vadošo muzeju kolekcijās visā pasaulē. Viņa darbi ietekmēja gan tiešos audzēkņus, gan plašāku modernisma attīstību 19. un 20. gadsimtā. Pišarro tiek atzīts ne tikai par izcilu tehniķi, bet arī par mākslinieku ar stingru ētisku un sociālu attieksmi pret attēloto darbu un cilvēku dzīvi.

Pišarro bija ne tikai viens no centrālajiem impresionisma pārstāvjiem, bet arī starpnieks starp impresionismu un postimpresionismu — līdz ar to viņa nozīme mākslas vēsturē ir plaša un daudzdimensionāla.

Londonas gadi

1870.-71. gada Francijas-Prūsijas kara dēļ 1870. gada septembrī Pisāro bija spiests bēgt no mājām; 1871. gada jūnijā viņš atgriezās un atklāja, ka māju un līdz ar to arī daudzas no viņa agrīnajām gleznām bija iznīcinājuši prūšu karavīri. Līdz 1870. gada decembrim viņš ar ģimeni bija patvēries Londonā un apmetās uz dzīvi Kristāla pilī, Londonas dienvidrietumu daļā.

Pissarro šajā laikā tapušajās gleznās viņš iemūžina Sīdenemas un Norvudas pilsētu laikā, kad tās tikai nesen bija savienojis dzelzceļš. Viena no lielākajām no šīm gleznām ir Svētā Bartolomeja baznīcas skats Lawrie Park Avenue, pazīstams kā The Avenue, Sydenham, kas atrodas Londonas Nacionālās galerijas kolekcijā.

Augšnorvudā Pišarro iepazinās ar mākslas dīleri Polu Durand-Ruelu, kurš nopirka divas viņa "Londonas" gleznas. Durand-Ruels vēlāk kļuva par nozīmīgāko jaunās franču impresionisma skolas mākslas dīleri.

1890. gadā, atgriežoties Francijā, Pišarro atkal apmeklēja Angliju un uzgleznoja desmit Londonas centra ainas. Atkal viņš atgriezās 1892. gadā, gleznojot Kew Gardens un Kew Green, kā arī 1897. gadā, kad viņš radīja vairākas eļļas eļļas gleznas Bedford Park, Chiswick.

Norvuda, Londona (Nacionālā galerija, Londona)

Jautājumi un atbildes

J: Kur dzimis Kamils Pišarro?

J: Kādu glezniecības stilu viņš izvēlējās 54 gadu vecumā?

J: No kā Pisāro mācījās?

J: Kad viņš palīdzēja dibināt piecpadsmit topošo mākslinieku biedrību?

J: Kā viņa darbus raksturo Renuārs?

Meklēt pēc burta