Postimpresionisms (jeb postimpresionisms) ir termins, ar ko tradicionāli apzīmē franču mākslas attīstību, kas sekoja Manē un vēlajam 19. gadsimta impresionismam. Terminu 1910. gadā popularizēja britu mākslinieks un mākslas kritiķis Rodžers Frajs (Roger Fry), organizējot izstādi "Manē un postimpresionisti"; šī izstāde ieviesa nosaukumu angļu publikai un padarīja kustību starptautiski pazīstamu.

Kas ir postimpresionisms?

Postimpresionisms nav vienota stila nosaukums tādā nozīmē kā, piemēram, kubisms vai fovisms. Tas apzīmē dažādu mākslinieku grupu (galvenokārt Francijā) beigu 19. gs. un sākuma 20. gs., kuri, iedvesmojoties no impresionistu tehniskajiem sasniegumiem (gaismas un krāsu novērojumi), centās pārsniegt impresonisma ierobežojumus, meklējot personīgāku, strukturētāku vai simboliskāku izteiksmi.

Laiks un ietekme

Postimpresionisms aptver aptuveni laika posmu no 1880. gadiem līdz Pirmajam pasaules karam. Tā mākslinieki sagatavoja augsni daudziem 20. gadsimta mākslas virzieniem — fovismam, ekspresionismam, kubismam un abstraktai mākslai —, jo viņi eksperimentēja ar krāsu, formu un kompozīciju, nošķirot subjektīvo izteiksmi no vienkāršas optiskās novērošanas.

Raksturīgās pazīmes

  • Aktīvā krāsu izmantošana — bieži spilgtas, kontrastējošas vai "nedabiskas" krāsas, lai pastiprinātu emocionālu efektu.
  • Žestu glezniecība un bieža bieza krāsu kārtu (impasto) lietošana, kas padara otas triepienus redzamus.
  • Formu stilizācija un vienkāršošana — ģeometrisku formu izmantošana, kontūru izlīdzināšana vai kardināla deformācija.
  • Dažādu tehniku attīstība: pointilisms/neoimpresionisms (Sezūrs), cloisonnism un synthetism (Gogēns), strukturāla analīze un telpas atšifrēšana (Sezāns).
  • Saturiski — portreti, klusās dabas, ainavas, ikdienas dzīves ainas, kā arī simboliski un mitoloģiski sižeti.

Galvenie postimpresionisma pārstāvji un īss apraksts

  • Pols Sezāns — analizēja formas un struktūru, gleznojot kalnu ainavas un klusās dabas; viņa darbi kļuva par tiltam uz kubismu, jo viņš mazliet "sadrupināja" formas ģeometriskās vienībās (piemēram, Mont Sainte-Victoire).
  • Pols Gogēns — izmantoja plakanu krāsu laukumu un dekoratīvu stilizāciju (synthetism), bieži ar simbolisku un eksotisku saturu; slavens ar darbiem no Bretanjas un Polinēzijas.
  • Vincent van Gogh — spēcīgas, dinamiskas otas kustības un intensīvas krāsas, kas izsaka emocionālu iekšējo pasauli (piemēram, "Zvaigžņotā nakts").
  • Žoržs Sezūrs — izstrādāja pointilismu (punktu tehniku), balstoties uz optisko sajūtu un krāsu teoriju; viņa slavenā kompozīcija "Sv. Karla sala" demonstrē matemātisku pieeju gaismai un krāsai.
  • Anrī Tulūza-Lotreks — koncentrējās uz Parīzes naktsdzīvi, kabarē un teātra scēnām; viņa plakātstils un karikatūriskais skatījums bija ietekmīgs gan komerciālajā, gan mākslas vidē.
  • Anrī Ruso ("Le Douanier") — pazīstams ar naivu, platajos krāsu laukumos veidotu stilu, fantāzijas un alegoriju izmantošanu; viņa darbos redzama vienkārša formu un bagāta krāsu palete.
  • Pikaso un Brakss — sākotnēji ietekmēti no postimpresionisma meklējumiem, vēlāk attīstīja kubismu; tie rāda, kā postimpresionisma idejas varēja virzīt radošu pāreju uz pilnīgi jaunu valodu (kubisms).

Darbs kā atsevišķi ceļi, nevis formāla grupa

Atšķirībā no dažiem impresionistu pulkiem, postimpresionisti neradīja vienotu manifestu vai stingru grupu. Viņi bija dažādi — gan personiskos meklējumos, gan izteiksmes līdzekļos —, tomēr viņus vienoja vēlme paplašināt impresionisma iespējas. Bieži vien tie bija draugi, paziņas vai viens otra ideju vērotāji, taču katrs attīstīja savu individuālo pieeju.

Svarīgas izstādes un mantojums

1910. gada izstāde, ko organizēja Rodžers Frajs, bija būtisks brīdis: tā Anglijā plašāk parādīja šos māksliniekus un nostiprināja terminu “postimpresionisms”. Kopumā postimpresionisma uzlabošana — krāsas dramatiska izmantošana, formu pārskatīšana un simboliskā interpretācija — tieši ietekmēja moderno mākslu un deva impulsu 20. gadsimta avangardam.

Mākslas vēsturnieks Džons Revalds (John Rewald) ir rakstījis, ka termins "postimpresionisms" nav ļoti precīzs, tomēr tas ir ērts, lai apzīmētu šo daudzveidīgo un ietekmīgo laikmetu mākslas attīstībā.