Postimpresionisms: kas tas ir, vēsture un slavenākie gleznotāji

Postimpresionisms (jeb postimpresionisms) ir termins, ar ko tradicionāli apzīmē franču mākslas attīstību, kas sekoja Manē un vēlajam 19. gadsimta impresionismam. Terminu 1910. gadā popularizēja britu mākslinieks un mākslas kritiķis Rodžers Frajs (Roger Fry), organizējot izstādi "Manē un postimpresionisti"; šī izstāde ieviesa nosaukumu angļu publikai un padarīja kustību starptautiski pazīstamu.

Kas ir postimpresionisms?

Postimpresionisms nav vienota stila nosaukums tādā nozīmē kā, piemēram, kubisms vai fovisms. Tas apzīmē dažādu mākslinieku grupu (galvenokārt Francijā) beigu 19. gs. un sākuma 20. gs., kuri, iedvesmojoties no impresionistu tehniskajiem sasniegumiem (gaismas un krāsu novērojumi), centās pārsniegt impresonisma ierobežojumus, meklējot personīgāku, strukturētāku vai simboliskāku izteiksmi.

Laiks un ietekme

Postimpresionisms aptver aptuveni laika posmu no 1880. gadiem līdz Pirmajam pasaules karam. Tā mākslinieki sagatavoja augsni daudziem 20. gadsimta mākslas virzieniem — fovismam, ekspresionismam, kubismam un abstraktai mākslai —, jo viņi eksperimentēja ar krāsu, formu un kompozīciju, nošķirot subjektīvo izteiksmi no vienkāršas optiskās novērošanas.

Raksturīgās pazīmes

• Aktīvā krāsu izmantošana — bieži spilgtas, kontrastējošas vai "nedabiskas" krāsas, lai pastiprinātu emocionālu efektu.
• Žestu glezniecība un bieža bieza krāsu kārtu (impasto) lietošana, kas padara otas triepienus redzamus.
• Formu stilizācija un vienkāršošana — ģeometrisku formu izmantošana, kontūru izlīdzināšana vai kardināla deformācija.
• Dažādu tehniku attīstība: pointilisms/neoimpresionisms (Sezūrs), cloisonnism un synthetism (Gogēns), strukturāla analīze un telpas atšifrēšana (Sezāns).
• Saturiski — portreti, klusās dabas, ainavas, ikdienas dzīves ainas, kā arī simboliski un mitoloģiski sižeti.

Galvenie postimpresionisma pārstāvji un īss apraksts

• Pols Sezāns — analizēja formas un struktūru, gleznojot kalnu ainavas un klusās dabas; viņa darbi kļuva par tiltam uz kubismu, jo viņš mazliet "sadrupināja" formas ģeometriskās vienībās (piemēram, Mont Sainte-Victoire).
• Pols Gogēns — izmantoja plakanu krāsu laukumu un dekoratīvu stilizāciju (synthetism), bieži ar simbolisku un eksotisku saturu; slavens ar darbiem no Bretanjas un Polinēzijas.
• Vincent van Gogh — spēcīgas, dinamiskas otas kustības un intensīvas krāsas, kas izsaka emocionālu iekšējo pasauli (piemēram, "Zvaigžņotā nakts").
• Žoržs Sezūrs — izstrādāja pointilismu (punktu tehniku), balstoties uz optisko sajūtu un krāsu teoriju; viņa slavenā kompozīcija "Sv. Karla sala" demonstrē matemātisku pieeju gaismai un krāsai.
• Anrī Tulūza-Lotreks — koncentrējās uz Parīzes naktsdzīvi, kabarē un teātra scēnām; viņa plakātstils un karikatūriskais skatījums bija ietekmīgs gan komerciālajā, gan mākslas vidē.
• Anrī Ruso ("Le Douanier") — pazīstams ar naivu, platajos krāsu laukumos veidotu stilu, fantāzijas un alegoriju izmantošanu; viņa darbos redzama vienkārša formu un bagāta krāsu palete.
• Pikaso un Brakss — sākotnēji ietekmēti no postimpresionisma meklējumiem, vēlāk attīstīja kubismu; tie rāda, kā postimpresionisma idejas varēja virzīt radošu pāreju uz pilnīgi jaunu valodu (kubisms).

Darbs kā atsevišķi ceļi, nevis formāla grupa

Atšķirībā no dažiem impresionistu pulkiem, postimpresionisti neradīja vienotu manifestu vai stingru grupu. Viņi bija dažādi — gan personiskos meklējumos, gan izteiksmes līdzekļos —, tomēr viņus vienoja vēlme paplašināt impresionisma iespējas. Bieži vien tie bija draugi, paziņas vai viens otra ideju vērotāji, taču katrs attīstīja savu individuālo pieeju.

Svarīgas izstādes un mantojums

1910. gada izstāde, ko organizēja Rodžers Frajs, bija būtisks brīdis: tā Anglijā plašāk parādīja šos māksliniekus un nostiprināja terminu “postimpresionisms”. Kopumā postimpresionisma uzlabošana — krāsas dramatiska izmantošana, formu pārskatīšana un simboliskā interpretācija — tieši ietekmēja moderno mākslu un deva impulsu 20. gadsimta avangardam.

Mākslas vēsturnieks Džons Revalds (John Rewald) ir rakstījis, ka termins "postimpresionisms" nav ļoti precīzs, tomēr tas ir ērts, lai apzīmētu šo daudzveidīgo un ietekmīgo laikmetu mākslas attīstībā.

Mākslinieki

• PolsSezāns draudzējās ar Klodu Monē un citiem impresionisma gleznotājiem, un viņa gleznas tika izstādītas impresionistu izstādēs. Taču pēc kāda laika viņa stils kļuva pavisam atšķirīgs no viņu stila. Viņš sāka gleznot ainavas krāsu plaknēs. (plakne ir plakana virsma). Viņa idejas par lietu konstruēšanu gleznās no krāsu plaknēm ietekmēja citus māksliniekus, piemēram, Pablo Pikaso un Žoržu Braku, lai gleznotu gleznas stilā, ko sauca par kubismu.

• Pols Gogēns mīlēja gleznot ļoti košās krāsās un plakanos rakstos. Viņš bieži gleznoja lauku cilvēkus spilgtās drēbēs. Vinsents van Gogs iepazinās ar Gogēnu un uzaicināja viņu dzīvot kopā, lai viņi varētu dalīties idejās par glezniecību. Taču tas neizdevās, un van Gogs kļuva ļoti neapmierināts. Gogēns pameta Franciju un devās dzīvot uz Taiti salu, kur gleznoja cilvēkus. Viņa idejas par krāsām un rakstiem ietekmēja citus māksliniekus, piemēram, Anrī Matīsu, gleznojot koši krāsainas gleznas stilā, ko dēvēja par fovismu.

• Vinsents van Gogs, tāpat kā Gogēns, gleznoja spilgtās krāsās. Viņa stils ir ļoti atšķirīgs no Gogēna stila, jo viņš bieži vien uz audekla krāsu uzklāja īsiem otas triepieniem, kas veido daudz viļņainu līniju. Viņa stils ļoti atšķiras no jebkura cita mākslinieka stila. Van Gogs lielāko dzīves daļu cieta no garīgās slimības, un viņš nekad nav pārdevis nevienu gleznu. Tiek uzskatīts, ka viņa gleznošanas veidu ietekmēja slimība. Citus māksliniekus ietekmēja viņa darbi, jo viņi juta, ka savās gleznās var brīvi "paust savas sajūtas", nevis censties gleznot reālistiski. Viena no gleznotāju grupām, kurus ietekmēja van Gogs un Gogēns, bija ekspresionisma gleznotāji.

• Anrī Tulūzs-Lotreks bija bagāts, bet slims un invalīds, kurš dzīvoja Parīzē un gleznoja cilvēkus, kurus satika naktsklubos, kafejnīcās un teātros. Viņš lieliski zīmēja, un lielākā daļa viņa gleznu ir plāni apgleznotas, tā ka tās patiesībā ir zīmējumi ar krāsām. Dažas no tām ir zīmējumi pasteļtehnikā. Tulūza-Lotreks radīja daudzus portretus un Parīzes "nakts dzīves" ainas. Viņš arī izveidoja daudzus plakātu izklaides pasākumu reklāmai.

• Žoržs Sezūrs, tāpat kā Sezāns, bija impresionistu draugs. Tāpat kā viņi, arī viņš bija ieinteresēts izprast gaismas ietekmi uz krāsu. Viņš pētīja gaismu un eksperimentēja, gleznojot attēlus ar simtiem sīku spilgtu krāsu punktu. Seurē glezniecības stilu sauc par pointilliju.

• Anrī Ruso bija vēl viens mākslinieks, kurš pazina impresionistus. Viņš strādāja par nodevu iekasētāju, tāpēc draugi viņu sauca par Le Douanier - muitnieku. Viņš gleznoja kā vaļasprieku. Lai gan dažkārt viņš gleznoja portretus, vairums viņa gleznu bija radītas iztēlē un līdzinājās sapņiem. Viņš nekad nav mācījies, un viņa gleznām piemīt diezgan bērnišķīga kvalitāte. Māksliniekus, kas glezno šādi, sauc par "naivajiem" māksliniekiem.

Pols Sezāns, Peldētāji


Tulūza-Lotreks

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir postimpresionisms?

J: Kas radīja terminu "postimpresionisms"?

J: Ko postimpresionisti papildināja impresionisma glezniecību?

J: Kas ir daži no galvenajiem postimpresionisma gleznotājiem?

Vai postimpresionisti strādāja kopā kā grupa?

J: Kā postimpresionisma gleznotāji ietekmēja moderno mākslu?

Meklēt pēc burta