Postimpresionisms

Postimpresionisms (jeb postimpresionisms) ir termins, ar ko apzīmē franču mākslas attīstību pēc Manē (1832-1883). Britu mākslinieks un mākslas kritiķis Rodžers Frajs (Roger Fry) šo terminu lietoja 1910. gadā, un tagad tas ir standarta mākslas termins. Frajs 1910. gadā organizēja izstādi "Manē un postimpresionisti".

Postimpresionisti bija 19. gadsimta beigu mākslinieki, kuri redzēja franču impresionistu darbus un ietekmējās no tiem. Viņu mākslas stils izauga no stila, ko sauca par impresionismu. Vārds "post-" nozīmē "pēc", tāpēc "postimpresionistu" glezniecība radās pēc "impresionistu" glezniecības. Šie mākslinieki attīstīja impresionismu, bet noraidīja tā ierobežojumus. Viņi turpināja izmantot reālās dzīves sižetus ar spilgtām krāsām, bieži vien ar biezu krāsu. Tomēr viņi pievienoja citas idejas. Daži no viņu paņēmieniem bija ģeometrisko formu izmantošana, formas izkropļošana efekta panākšanai un nedabisku krāsu izmantošana. Kritiķis Revalds teica, ka "termins "postimpresionisms" nav ļoti precīzs, tomēr ir ļoti ērts".

Galvenie postimpresionisma gleznotāji bija Pols Sezāns, Pols Gogēns, Vinsents van Gogs, Žoržs Sezūrs, Anrī Tulūza-Lotreks un Anrī Ruso ("Le Douanier"). Pikaso un Brakss noteikti bija postimpresionisti, bet mēs viņus dēvējam par kubistiem.

Postimpresionisma gleznotāji dzīvoja Francijā un pazina viens otru, taču viņi nestrādāja kopā kā grupa, kā to darīja daži impresionisti. Viņi gleznoja atšķirīgi viens no otra. Postimpresionisti pavēra ceļu citiem māksliniekiem eksperimentēt un attīstīt visus dažādos modernās mākslas stilus 20. gadsimtā.

Žoržs Serē, "Svētdienas pēcpusdiena Lielajā Jatē"(1886)

Mākslinieki

PolsSezāns draudzējās ar Klodu Monē un citiem impresionisma gleznotājiem, un viņa gleznas tika izstādītas impresionistu izstādēs. Taču pēc kāda laika viņa stils kļuva pavisam atšķirīgs no viņu stila. Viņš sāka gleznot ainavas krāsu plaknēs. (plakne ir plakana virsma). Viņa idejas par lietu konstruēšanu gleznās no krāsu plaknēm ietekmēja citus māksliniekus, piemēram, Pablo Pikaso un Žoržu Braku, lai gleznotu gleznas stilā, ko sauca par kubismu.

Pols Gogēns mīlēja gleznot ļoti košās krāsās un plakanos rakstos. Viņš bieži gleznoja lauku cilvēkus spilgtās drēbēs. Vinsents van Gogs iepazinās ar Gogēnu un uzaicināja viņu dzīvot kopā, lai viņi varētu dalīties idejās par glezniecību. Taču tas neizdevās, un van Gogs kļuva ļoti neapmierināts. Gogēns pameta Franciju un devās dzīvot uz Taiti salu, kur gleznoja cilvēkus. Viņa idejas par krāsām un rakstiem ietekmēja citus māksliniekus, piemēram, Anrī Matīsu, gleznojot koši krāsainas gleznas stilā, ko dēvēja par fovismu.

Vinsents van Gogs, tāpat kā Gogēns, gleznoja spilgtās krāsās. Viņa stils ir ļoti atšķirīgs no Gogēna stila, jo viņš bieži vien uz audekla krāsu uzklāja īsiem otas triepieniem, kas veido daudz viļņainu līniju. Viņa stils ļoti atšķiras no jebkura cita mākslinieka stila. Van Gogs lielāko dzīves daļu cieta no garīgās slimības, un viņš nekad nav pārdevis nevienu gleznu. Tiek uzskatīts, ka viņa gleznošanas veidu ietekmēja slimība. Citus māksliniekus ietekmēja viņa darbi, jo viņi juta, ka savās gleznās var brīvi "paust savas sajūtas", nevis censties gleznot reālistiski. Viena no gleznotāju grupām, kurus ietekmēja van Gogs un Gogēns, bija ekspresionisma gleznotāji.

Anrī Tulūzs-Lotreks bija bagāts, bet slims un invalīds, kurš dzīvoja Parīzē un gleznoja cilvēkus, kurus satika naktsklubos, kafejnīcās un teātros. Viņš lieliski zīmēja, un lielākā daļa viņa gleznu ir plāni apgleznotas, tā ka tās patiesībā ir zīmējumi ar krāsām. Dažas no tām ir zīmējumi pasteļtehnikā. Tulūza-Lotreks radīja daudzus portretus un Parīzes "nakts dzīves" ainas. Viņš arī izveidoja daudzus plakātu izklaides pasākumu reklāmai.

Žoržs Sezūrs, tāpat kā Sezāns, bija impresionistu draugs. Tāpat kā viņi, arī viņš bija ieinteresēts izprast gaismas ietekmi uz krāsu. Viņš pētīja gaismu un eksperimentēja, gleznojot attēlus ar simtiem sīku spilgtu krāsu punktu. Seurē glezniecības stilu sauc par pointilliju.

Anrī Ruso bija vēl viens mākslinieks, kurš pazina impresionistus. Viņš strādāja par nodevu iekasētāju, tāpēc draugi viņu sauca par Le Douanier - muitnieku. Viņš gleznoja kā vaļasprieku. Lai gan dažkārt viņš gleznoja portretus, vairums viņa gleznu bija radītas iztēlē un līdzinājās sapņiem. Viņš nekad nav mācījies, un viņa gleznām piemīt diezgan bērnišķīga kvalitāte. Māksliniekus, kas glezno šādi, sauc par "naivajiem" māksliniekiem.

Pols Sezāns, Peldētāji

Tulūza-Lotreks

Ietekme

Visi postimpresionisma gleznotāji dažādos veidos eksperimentēja ar impresionistu idejām. Lielākā daļa nozīmīgo XX gadsimta mākslas virzienu (stilu) attīstījās no viņu darbiem. Lai gan postimpresionisma gleznotāji savā dzīves laikā nebija plaši pazīstami, viņi kļuva tik slaveni, ka 21. gadsimtā viņu gleznas tiek pārdotas par miljoniem dolāru.

Galerija

Noklikšķiniet uz katra attēla, lai to palielinātu un redzētu, kā katrs mākslinieks ir izmantojis otas triepienu un krāsu.

Anrī Tulūzs-Lotreks, "Pie Moulin Rouge" (1895) Mākslinieks pameta savas turīgās mājas un devās uz dzīvi Monmartrā, Parīzē, kur gleznoja bāru un teātru ļaudis.

Pols Gogēns, Arearea (1891). Gogēns pameta Parīzi un devās dzīvot uz Taiti salām, kur gleznoja cilvēkus, viņu košos apģērbus un paražas.

Eduārs Vijārs, Teodora Duēra portrets, (1812). Vijārs attēlo sienas, rakstāmgaldus, grāmatas un papīrus ap figūru, it kā skatītājs stāvētu telpā.

Vinsents van Gogs, "Pašportrets", (1889) Van Gogs ir uzgleznojis sevi uz virpuļojoša fona, kas varētu atspoguļot viņa domas.

Tulūza-Lotreks, Sieviete peldas (1896). Tulūzs-Lotreks ir uzgleznojis figūru tā, ka svarīgs ir tās "siluets" (aprises).

Pols Gogēns, Sievietes pludmalē (1891). Gogēns šīs sievietes ir uzgleznojis tā, ka svarīgas ir formas, krāsas un raksti.

Žoržs Serē, "Bec du Hoc pie Grandkampas" (1893). Šo ainu Seirē ilgi un rūpīgi gleznoja ar sīkiem punktiem.

Vinsents van Gogs, Kalni, San Remī, (1889). Van Gogs gleznoja ātri viļņojošās līnijās, kas ainavu padara tādu, it kā tā kustētos.

Pols Gogēns, "Taitias ainava", (1893). Gogēns parasti gleznoja cilvēkus, bet dažkārt gleznoja košas ainavas.

Pols Sezāns, Mont Sainte Victoire (1905). Sezāns gleznojis šo kalnu daudzas reizes no dažādiem leņķiem un dažādos apgaismojumos.

Vinsents van Gogs, Zvaigžņotā nakts virs Ronas upes (1888) Van Gogs gleznoja reālo pasauli kā apbrīnojamu vietu.

Henri Ruso, "Čūsku burvis" (1907) Ruso savā iztēlē uzzīmēja pārsteidzošu pasauli.

Saistītās lapas

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir postimpresionisms?

A: Postimpresionisms ir termins, ar ko apzīmē franču mākslas attīstību pēc Manē (1832-1883). Tas ir mākslas stils, kas izauga no impresionisma un noraidīja tā ierobežojumus, vienlaikus turpinot izmantot reālus sižetus ar spilgtām krāsām un biezu krāsu.

J: Kas radīja terminu "postimpresionisms"?

A: Britu mākslinieks un mākslas kritiķis Rodžers Frajs 1910. gadā radīja šo terminu.

J: Ko postimpresionisti papildināja impresionisma glezniecību?

A: Postimpresionisti pievienoja tādas idejas kā ģeometrisko formu izmantošana, formas izkropļošana efektam un nedabisku krāsu izmantošana.

J: Kas ir daži no galvenajiem postimpresionisma gleznotājiem?

A: Daži no galvenajiem postimpresionisma gleznotājiem bija Pols Sezāns, Pols Gogēns, Vinsents van Gogs, Žoržs Seurē, Anrī Tulūzs-Lotreks un Anrī Ruso ("Le Douanier"). Pikaso un Braku arī uzskatīja par postimpresionistiem, bet precīzāk tos dēvē par kubistiem.

Vai postimpresionisti strādāja kopā kā grupa?

Atbilde: Nē, atšķirībā no dažiem impresionistiem, kuri strādāja kopā kā grupa, postimpresionisti dzīvoja Francijā un viens otru pazina, bet gleznoja atšķirīgi.

J: Kā postimpresionisma gleznotāji ietekmēja moderno mākslu?

A: Postimpresionisti deva iespēju citiem māksliniekiem eksperimentēt un attīstīt visus dažādos modernās mākslas stilus 20. gadsimtā.