Les Fauves (franču valodā "mežonīgie zvēri") bija 20. gadsimta sākuma modernās mākslas virziena nosaukums, ko vadīja gleznotāji Anrī Matiss un Andrē Derēns. Fovīni bija franču gleznotāju grupa, kuru ietekmēja postimpresionistu Vinsenta van Goga un Pola Gogēna izmantotās spilgtās, ekspresīvās krāsas. Viņu stils izcēlās ar drosmīgu, nerealistisku krāsu izmantojumu, vienkāršotu formu risinājumiem un uzsvaru uz glezniecisko izteiksmi.

Stilistiskas iezīmes

  • Spožas, tīras krāsas: krāsu lietojums bieži neatbilda reālajai krāsu paletei — tonis tika izvēlēts pēc emocionālas vai dekoratīvas nepieciešamības.
  • Vienkāršotas formas un plakana telpa: perspektīva tiek samazināta, figūras un ainavas attēlotas ar plakaniem krāsu laukumiem.
  • Redzamas otas pēdas un straujš gleznojums: gleznieciska, impulsīva faktūra, kas uzsver materiālu un glezniecības procesu.
  • Emocionāla izteiksme: krāsa un forma tiek izmantotas kā emociju valoda, nevis tikai reālisma atspoguļojums.

Galvenie pārstāvji

Par fovisma centrālajām figūrām uzskatāmi Anrī Matiss (Anrī Matiss), Andrē Derēns, Moriss de Vlamanks (Maurice de Vlaminck), Kēss van Dongen (Kees van Dongen), Anrī Mangēns (Henri Manguin), Raule Dufi (Raoul Dufy), Otons Frīss (Othon Friesz) un Šarls Kamoins (Charles Camoin). Arī daži mākslinieki, kuri nav tradicionāli klasificēti kā fovisti, ieguva ietekmi no fovisma krāsu risinājumiem; labs piemērs ir Aristarhs Lentulovs.

Vēsturisks konteksts un nosaukuma izcelsme

Spilgtais, krāsainais glezniecības stils sāka veidoties ap 1900. gadu un sasniedza kulmināciju ap 1905. gadu. Vēsturisko sabiedrību un kritiku uzmanību grupa izpelnījās galvenokārt pēc 1905. gada Salon d'Automne, kad kritiķis Luī Voksels (Louis Vauxcelles) pārdēvēja jaunāko gleznotāju grupu par «les fauves» — «mežonīgajiem zvēriem» —, jo viņa acu priekšā klasiskā skulptūra izstādē šķita «Donatello starp briesmoņiem» (Donatello parmi les fauves). Lai gan pašu grupu kā vienotu kolektīvu nevar nosaukt par stingri organizētu apvienību, viņi kopīgi piedalījās vairākās nozīmīgās izstādēs 1905.–1907. gadā — tas deva impulsu fovisma atpazīstamībai.

Ietekme un mantojums

Fovisma nozīme pārsniedz viņu īso aktīvās darbības laiku. Drošs krāsu lietojums, plakana kompozīcija un uzsvars uz emocionālo izteiksmi ietekmēja tālākus modernisma virzienus, tostarp ekspresionismu un dažas kubisma izpausmes. Daudzi gleznotāji, kuri netika uzskatīti par «klasiskajiem» fovistiem, pārņēma vai transformēja fovisma krāsu principus savā darbā. Turklāt fovisma idejas par krāsu kā patstāvīgu izteiksmes līdzekli joprojām iedvesmo mūsdienu māksliniekus un dizainerus.

Kāpēc fovisms bija īslaicīgs

Liela daļa fovisma dalībnieku drīz sāka attīstīt savas personīgās ceļus — daži tuvojās klasiskākai kompozīcijai, citi virzījās uz ģeometriskākiem risinājumiem un eksperimentiem (piem., kubisma attīstība), un galu galā arī Pirmais pasaules karš mainīja māksliniecisko ainu. Tāpēc fovisma kā grupas skaidra un ilgstoša vienotība nebija ilga, taču tās ietekme uz 20. gadsimta mākslas attīstību ir būtiska.

Par tipisku fovisma piemēru bieži min Anrī Matisu darbu La Joie de Vivre (priekšmeti, ko ieskauj spilgtas krāsas un brīvā glezniecība), bet arī Andrē Derēna un Morisa de Vlamanka agrīnās ainavas labi atspoguļo šā virziena galvenās iezīmes.