Eduārs Manē — franču gleznotājs un modernās mākslas pionieris (1832–1883)

Eduārs Manē (1832–1883) — franču gleznotājs un modernās mākslas pionieris; pretrunīgas, ietekmīgas gleznas "Pusdienas uz zāles" un "Olimpija" aizsāka ceļu uz impresionismu.

Eduārs Manē (franču valodā izrunā edwaʁ manɛ), 1832. gada 23. janvāris - 1883. gada 30. aprīlis, bija franču gleznotājs impresionists. Viņš bija viens no pirmajiem 19. gadsimta gleznotājiem, kas gleznoja mūsdienu ikdienas dzīves tēmas. Tas padarīja viņu ļoti nozīmīgu modernajai glezniecībai, īpaši pārejai no reālisma uz impresionismu.

Dažas no viņa gleznām bija ļoti pretrunīgi vērtētas. Gleznas "Pusdienas uz zāles" un "Olimpija" bija sākumpunkts, no kura jauno gleznotāju grupa sāka attīstīt to, ko vēlāk sāka dēvēt par impresionismu.

Dzīves gaita un karjera

Manē dzimis Parīzē ģimenē ar vidusšķiras saknēm. Jaunībā viņš apguva zīmēšanu un ārsta praksi, taču drīz izvēlējās pievērsties mākslai. Viņš studēja pie akadēmisku skolotāju, bet drīz atteicās no stingrām akadēmiskām tradīcijām, meklējot jaunas izteiksmes iespējas. Bija daudz ceļojumu, tostarp uz Spāniju, kur viņš iedvesmojās no Velaskesa un Gojas mākslas.

Stils un tēmas

Manē stils apvienoja reālistiskas detaļas ar drosmīgām krāsu plaknēm un negaidītu kompozīciju. Viņa darbi bieži attēloja Parīzes sabiedrību, kafejnīcas, koncertus, ikdienas skatus un portretus. Viņš izmantoja gaismas un ēnas kontrastus, bet nebalstījās uz smalkām pārejam kā akadēmiķi. Tā radās lakoniskāka, tiešāka glezniecības maniera, kas ietekmēja jaunākos impresionistus.

Slaveni darbi

• Pusdienas uz zāles (Le Déjeuner sur l'herbe) — radīja skandālu savu laiku, jo attēloja kailu sievieti kopā ar apģērbtajiem vīriešiem un nesa akadēmiskām gaumēm svarīgu tematiku.
• Olimpija — portretē sievieti gultā ar tiešu skatienu, kas tika uztverts kā provokācija pret tradicionālajiem sieviešu atēlojumiem.
• Citi nozīmīgi darbi: Svētdienas koncerts, Bārmenis un vairāki portreti un ainavas, kas rāda Manē kā daudzpusīgu mākslinieku.

Pretrunas un kritika

Manē bieži saņēma asu kritiku no oficiālās mākslas vides un sabiedrības konservatīvajiem slāņiem. Tomēr tieši šīs pretrunas jaunos māksliniekus — Klaudu Monē, Pjēru Ogistu Renuāru, Kamilu Pisaro un citus — mudināja eksperimentēt ar gaismu, krāsu un brīvāku glezniecības tehniku. Manē nebija tiešs impresonistu grupas līderis, taču viņa darbi un attieksme bija svarīgs iedvesmas avots.

Veselība, vēlākie gadi un mantojums

Manē veselība pasliktinājās 1870. gados un 1880. gadu sākumā, tomēr viņš turpināja strādāt un eksperimentēt līdz savas dzīves beigām. Viņa agrīnā nāve 1883. gadā nenoliedza viņa ietekmi — pēc viņa nāves viņa darbi kļuva par līdzekli, kas veiksmīgi saista klasisko tradīciju ar moderno mākslu. Mūsdienās Eduārs Manē tiek uzskatīts par tiltu starp reālismu un impresionismu, un viņa gleznas ir iekļautas galveno muzeju kolekcijās visā pasaulē.

Kāpēc viņš ir svarīgs

Manē nozīme slēpjas viņa drosmē pārkāpt normas: viņš parādīja, ka mūsdienu dzīve, vienkāršas ikdienas situācijas un tiešs skatījums var būt cienīgas lielas mākslas tematas. Viņa pieeja atvērta ceļu jauniem glezniecības veidiem un motivēja nākamo paaudzi pilnveidot gaismas un krāsas izmantošanu. Tādējādi viņš palika kā viens no modernās mākslas pionieriem.

Dzīve

Apmācība

Eduārs Manē dzimis 1832. gada 23. janvārī Parīzē, turīgā ģimenē. Kad viņš auga, tēvocis mudināja viņu gleznot un zīmēt, bet tēvs vēlējās, lai viņš iestājas flotē. Galu galā viņam ļāva mācīties par gleznotāju. No 1850. līdz 1856. gadam Manē strādāja akadēmiskā gleznotāja Tomasa Kūra (Thomas Couture), kas bija lielu vēsturisku gleznu gleznotājs, darbnīcā. Brīvajā laikā viņš kopēja vecmeistarus Luvrā.

Studiju laikā viņš apmeklēja Vāciju, Itāliju un Nīderlandi, kur apskatīja tādu renesanses un baroka meistaru kā Franss Halss un spāņu gleznotāju kā Djego Velaskess un Goija gleznas.

1856. gadā Manē atvēra savu darbnīcu. Viens no pazīstamākajiem tā laika franču gleznotājiem bija Gustavs Kurbē, kurš gleznoja tā dēvētajā reālisma stilā. Kurbē savās gleznās centās attēlot nabadzīgo strādnieku dzīvi zemnieku saimniecībās un ciematos. Manē sāka gleznot ubagus, dziedātājus un cilvēkus kafejnīcās. Viņa stils nebija līdzīgs Kurbē stilam, jo viņš izmantoja lielus otas triepienus bez lielām detaļām. Kurbē gleznas bija tumšas un drūmas, jo viņš visus audeklus pirms figūru izvietošanas nokrāsoja brūni. Manē gleznas bija gaišākas un gaišākas, tajās bija daudz baltas krāsas un bieži vien nelielas detaļas bija krāsotas koši zilā un sarkanā krāsā.

1863. gadā Manē apprecējās ar Suzannu Leenhofu, kuru viņa tēvs bija pieņēmis darbā, lai mācītu klavierspēli Manē un viņa jaunākajam brālim Eiženam. Suzannai bija vienpadsmit gadus vecs dēls Leons Koella Leenhofs, kurš bieži pozēja kā modelis Manē gleznām.

Impresionisms

Katru gadu Parīzes akadēmija rīkoja lielu izstādi (mākslas skati), ko sauca par Parīzes salonu. 1863. gadā Manē izstādē eksponēja gleznu "Pusdienas uz zāles" ("Le déjeuner sur l'herbe"). Salona žūrija atteicās šo darbu iekārt galerijā, jo tajā bija attēlota kaila sieviete, kas sēž uz zāles kopā ar diviem apģērbtiem vīriešiem. Ja glezna būtu par sengrieķu mitoloģiju, tā nebūtu problēma, taču šie vīrieši bija tērpti parastos uzvalkos, un sievietes kleita un cepure gulēja uz zāles. Iespējams, viņa bija prostitūta. Tiesneši atzina, ka glezna ir nepieklājīga (ļoti nepieklājīga).

Šajā laikā bija grupa jaunu mākslinieku, kas galvenokārt gleznoja ainavas. Tie bija Klods Monē, Pjērs Ogusts Renuārs, Alfrēds Sislejs, Frederiks Bazils, Kamils Pisāro, Pols Sezāns un Armans Giljēns. Arī Monē un viņa draugu gleznas tika noraidītas. Viņi bija dusmīgi un tikās ar Manē, lai to apspriestu. Imperators Napoleons III atļāva sarīkot vēl vienu izstādi, ko nosauca par Atteikumu salonu, kurā tika izstādītas visas "atteiktās" gleznas. Daudzi cilvēki devās apskatīt šo izstādi un drīz atklāja, ka mākslā parādījās jauna "kustība", kas bija pavisam atšķirīga no viņu ierastā stila.

1874. gadā trīsdesmit impresionisma mākslinieki sarīkoja savu pirmo izstādi. Galvenie mākslinieki, kurus dēvē par impresionistiem, ir Klods Monē, Ogasts Renuārs, Pols Sezāns, Kamils Pisāro, Alfrēds Sislejs, Edgars Degā un Berte Moriso. Manē draudzējās ar Bertu Moriso, kura vēlāk apprecējās ar viņa brāli Eižēnu Manē. Manē iedrošināja Moriso gleznot. Savukārt Moriso mudināja Manē gleznot brīvā dabā, kā to darīja Monē un citi impresionisma gleznotāji. Monē gleznoja dažas ainavas, jūras ainavas un pilsētas ainas impresionisma stilā. Tomēr lielākā daļa viņa gleznu ir "figuratīvas" (tajās attēloti cilvēki).

Manē gleznās parasti ir attēloti cilvēki, kas dzīvo savu parasto dzīvi. Tajās redzami cilvēki mājās un darbā vai arī izklaidējas ārpus mājas. Viena glezna ir ļoti atšķirīga. Tā ir briesmīga aina, kurā attēlota Meksikas imperatora Maksimiliāna nāvessoda izpilde, nošaujot.

Manē nomira no sifilisa Parīzē 51 gada vecumā. Viņš ir apglabāts pilsētas Passy kapsētā.

Bārs Folies-Bergère, 1882, viena no Manē pēdējām gleznām

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Eduārs Manē?

J: Ar ko Eduārs Manē ir pazīstams?

J: Kāpēc dažas Eduāra Manē gleznas bija pretrunīgi vērtētas?

J: Kuras Eduāra Manē gleznas bija impresionisma sākumpunkts?

J: Kādu ietekmi Eduārs Manē atstāja uz moderno glezniecību?

J: Kad Eduārs Manē piedzima un kad nomira?

J: Kā franciski izrunā Eduāra Manē vārdu?

Meklēt pēc burta