Eduārs Manē

Dzīve

Apmācība

Eduārs Manē dzimis 1832. gada 23. janvārī Parīzē, turīgā ģimenē. Kad viņš auga, tēvocis mudināja viņu gleznot un zīmēt, bet tēvs vēlējās, lai viņš iestājas flotē. Galu galā viņam ļāva mācīties par gleznotāju. No 1850. līdz 1856. gadam Manē strādāja akadēmiskā gleznotāja Tomasa Kūra (Thomas Couture), kas bija lielu vēsturisku gleznu gleznotājs, darbnīcā. Brīvajā laikā viņš kopēja vecmeistarus Luvrā.

Studiju laikā viņš apmeklēja Vāciju, Itāliju un Nīderlandi, kur apskatīja tādu renesanses un baroka meistaru kā Franss Halss un spāņu gleznotāju kā Djego Velaskess un Goija gleznas.

1856. gadā Manē atvēra savu darbnīcu. Viens no pazīstamākajiem tā laika franču gleznotājiem bija Gustavs Kurbē, kurš gleznoja tā dēvētajā reālisma stilā. Kurbē savās gleznās centās attēlot nabadzīgo strādnieku dzīvi zemnieku saimniecībās un ciematos. Manē sāka gleznot ubagus, dziedātājus un cilvēkus kafejnīcās. Viņa stils nebija līdzīgs Kurbē stilam, jo viņš izmantoja lielus otas triepienus bez lielām detaļām. Kurbē gleznas bija tumšas un drūmas, jo viņš visus audeklus pirms figūru izvietošanas nokrāsoja brūni. Manē gleznas bija gaišākas un gaišākas, tajās bija daudz baltas krāsas un bieži vien nelielas detaļas bija krāsotas koši zilā un sarkanā krāsā.

1863. gadā Manē apprecējās ar Suzannu Leenhofu, kuru viņa tēvs bija pieņēmis darbā, lai mācītu klavierspēli Manē un viņa jaunākajam brālim Eiženam. Suzannai bija vienpadsmit gadus vecs dēls Leons Koella Leenhofs, kurš bieži pozēja kā modelis Manē gleznām.

Impresionisms

Katru gadu Parīzes akadēmija rīkoja lielu izstādi (mākslas skati), ko sauca par Parīzes salonu. 1863. gadā Manē izstādē eksponēja gleznu "Pusdienas uz zāles" ("Le déjeuner sur l'herbe"). Salona žūrija atteicās šo darbu iekārt galerijā, jo tajā bija attēlota kaila sieviete, kas sēž uz zāles kopā ar diviem apģērbtiem vīriešiem. Ja glezna būtu par sengrieķu mitoloģiju, tā nebūtu problēma, taču šie vīrieši bija tērpti parastos uzvalkos, un sievietes kleita un cepure gulēja uz zāles. Iespējams, viņa bija prostitūta. Tiesneši atzina, ka glezna ir nepieklājīga (ļoti nepieklājīga).

Šajā laikā bija grupa jaunu mākslinieku, kas galvenokārt gleznoja ainavas. Tie bija Klods Monē, Pjērs Ogusts Renuārs, Alfrēds Sislejs, Frederiks Bazils, Kamils Pisāro, Pols Sezāns un Armans Giljēns. Arī Monē un viņa draugu gleznas tika noraidītas. Viņi bija dusmīgi un tikās ar Manē, lai to apspriestu. Imperators Napoleons III atļāva sarīkot vēl vienu izstādi, ko nosauca par Atteikumu salonu, kurā tika izstādītas visas "atteiktās" gleznas. Daudzi cilvēki devās apskatīt šo izstādi un drīz atklāja, ka mākslā parādījās jauna "kustība", kas bija pavisam atšķirīga no viņu ierastā stila.

1874. gadā trīsdesmit impresionisma mākslinieki sarīkoja savu pirmo izstādi. Galvenie mākslinieki, kurus dēvē par impresionistiem, ir Klods Monē, Ogasts Renuārs, Pols Sezāns, Kamils Pisāro, Alfrēds Sislejs, Edgars Degā un Berte Moriso. Manē draudzējās ar Bertu Moriso, kura vēlāk apprecējās ar viņa brāli Eižēnu Manē. Manē iedrošināja Moriso gleznot. Savukārt Moriso mudināja Manē gleznot brīvā dabā, kā to darīja Monē un citi impresionisma gleznotāji. Monē gleznoja dažas ainavas, jūras ainavas un pilsētas ainas impresionisma stilā. Tomēr lielākā daļa viņa gleznu ir "figuratīvas" (tajās attēloti cilvēki).

Manē gleznās parasti ir attēloti cilvēki, kas dzīvo savu parasto dzīvi. Tajās redzami cilvēki mājās un darbā vai arī izklaidējas ārpus mājas. Viena glezna ir ļoti atšķirīga. Tā ir briesmīga aina, kurā attēlota Meksikas imperatora Maksimiliāna nāvessoda izpilde, nošaujot.

Manē nomira no sifilisa Parīzē 51 gada vecumā. Viņš ir apglabāts pilsētas Passy kapsētā.

Bārs Folies-Bergère, 1882, viena no Manē pēdējām gleznām

Galerija