Gistavs Kurbē

Agrīnā dzīve

Kurbē dzimis 1819. gadā Ornānānā, Dūbā, un bija Reža un Silvijas Odo Kurbē dēls. Kurbē māsas Zoja, Zēlija un Žuljeta bija viņa pirmās zīmēšanas un gleznošanas modeles.

Divdesmit gadu vecumā Kurbē 1839. gadā devās uz Parīzi un strādāja divu citu gleznotāju - Šteubena un Heseses - darbnīcā. Tur viņš nebija apmierināts un vēlējās strādāt pats. Viņš studēja daudzu izcilu meistaru darbus, tostarp Goijas, Velazkeza un Ticiāna. Šajā laikā viņš uzgleznoja vairākus pašportretus. Viņš bieži atgriezās mājās Ornansā, lai medītu, zvejotu un rastu iedvesmu laukos un lauku dzīvē.

1846.-1847. gadā Kūbē devās uz Nīderlandi un Beļģiju, kur pētīja Rembranta, Franča Halsa un Jana Steena gleznas, kas tapušas 1600. gados. Šo mākslinieku gleznās bieži vien bija attēlotas reālistiskas sadzīves ainas un portreti. Tajās bija attēloti vienkārši cilvēki, kas kopā sēž pie galda, dejo, raksta, gatavo ēdienu, strādā amatos, uzņēmumos un laukos. Bija daudz karavīru gleznu. Kurbē nolēma, ka vēlas gleznot parastas dzīves ainas, kā to darīja šie mākslinieki. Viņš negribēja gleznot ainas no literatūras, vēstures vai mitoloģijas kā vairums citu tā laika Francijas mākslinieku. ⁸³

Autoportrets (Bezcerīgais cilvēks), ap 1843-1845 (privāta kolekcija)

Panākumi

Kurbē uzgleznoja lielu Ornānas ikdienas dzīves ainu. Gleznā ar nosaukumu "Pēc vakariņām Ornansā" ir attēloti četri vīrieši, kas tikko pabeiguši maltīti pie maza galdiņa, kas, iespējams, atrodas kādā krodziņā. Viens vīrietis spēlē vijoli, otrs aizdedzina pīpi. Kurbē sēž un klausās, noliecis galvu uz rokas. Zem krēsla ir savilcies liels suns. Šo gleznu Kurbē izstādīja Parīzes Salonā. Tā guva lielus panākumus. Tā ieguva zelta medaļu, un to nopirka Francijas valdība.³² Pateicoties zelta medaļai, Kurbē varēja iekārt savas gleznas Salona izstādēs bez žūrijas pārbaudes. Šo noteikumu mainīja 1857. gadā.⁵⁵ Kurbē, kā arī Honorē Daumjē un Žana Fransuā Milē darbus sāka dēvēt par reālismu. Līdzīgi kā holandiešu gleznotāji, kurus viņš apbrīnoja, Kurbē bieži gleznoja ar plašiem, raupjiem otas triepieniem. Savās gleznās viņš bieži izmantoja tumšas zemes krāsas, īpaši brūno.

Akmeņu lauzēji

1849. gadā Kurbē redzēja divus cilvēkus, kas strādāja ceļa malā un ar maziem āmurīšiem lauza lielus akmeņus grants šķembās. Viens no viņiem bija vecs vīrs, bet otrs - jauns zēns. Kurbē uzgleznoja šīs ainas attēlu. Kādam draugam viņš to paskaidroja: "Ne bieži gadās sastapties ar tik pilnīgu nabadzības izpausmi, un tieši tad un tur man radās ideja par gleznu. Es viņiem teicu, lai nākamajā rītā ierodas manā darbnīcā."

Šī glezna drīz vien kļuva par vienu no slavenākajām nabadzīgo ļaužu dzīves ainām, kāda jebkad ir tikusi gleznota. Tā tika iznīcināta Otrā pasaules kara laikā Drēzdenē. ³¹

Apbedīšana Ornansā

Otra nozīmīga Kurbē glezna, kas tika izstādīta 1850. gada Salonā, bija viņa ciemata dzīves aina. Sākot ar 1849. gadu, viņš gleznoja sava iepriekšējā gadā mirušā vecvectēva bēres. Kurbē uzrunāja visus ciema iedzīvotājus, kuri bija bijuši bēru ceremonijā, lai viņi cits pēc cita ierodas viņa darbnīcā un pozē viņam, līdz glezna tika pabeigta. Glezna bija ļoti liela - 10 x 22 pēdas (3,1 x 6,6 metri). Slavenais mākslinieks Žaks Luijs Dāvids reiz bija uzgleznojis ļoti lielu gleznu tādā pašā veidā. Davida gleznā bija attēlota Napoleona kronēšana, un tajā bija redzami visi klātesošie.

Daži cilvēki slavēja "Bēres Ornansā", bet citi par to bija ļoti dusmīgi. Viņi uzskatīja, ka ir nepareizi milzīgā gleznā attēlot parasta cilvēka apbedīšanu, it kā viņš būtu tikpat svarīgs kā imperators. Viņi uzskatīja, ka nav pareizi attēlot ciema nabadzīgos ļaudis vecās drēbēs un netīrajos zābakos, it kā viņi visi būtu tikpat svarīgi kā kungi un dāmas.⁴ Daži kritiķi apgalvoja, ka Kurbē apzināti centies uzgleznot neglītumu. Daudzi cilvēki nāca skatīties šo gleznu, un viņiem patika jaunais reālistiskais glezniecības veids. Kurbē teica: "Apbedījums Ornānānā" bija .... romantisma apbedījums. "

Kurbē kļuva par slavenību. (Viņš kļuva slavens un par viņu rakstīja avīzēs - kā par kinozvaigzni.) Cilvēki teica, ka viņš ir ģēnijs, "briesmīgs sociālists" un "mežonīgs".⁸ Kurbē 1850. gadā rakstīja draugam:

"

...mūsu ļoti civilizētajā sabiedrībā man ir jādzīvo mežonīga cilvēka dzīve. Man jābūt brīvam pat no valdībām. Manas simpātijas ir tautai, man jāvēršas tieši pie tās.

"

1850. gados Kurbē gleznoja daudzas citas gleznas, kurās par sižetiem izmantoja vienkāršus cilvēkus un draugus, piemēram, "Ciema dāmas" (1852), "Cīkstoņi" (1853), "Peldētāji" (1853), "Miega vērpējs" (1853) un "Kviešu sējēji" (1854).

Mākslinieka darbnīca

Pēc tam Kurbē uzgleznoja vēl vienu milzīgu gleznu. Šīs gleznas nosaukums ir "Mākslinieka darbnīca", un tā stāsta par septiņiem gleznotāja dzīves gadiem. Viņš ir attēlots gleznas centrā, strādājot pie lielas ainavas gleznas. Aiz viņa atrodas kails mākslinieku modelis. Apkārt Kurbē ir viņa draugi un ciemata ļaudis. Viņa māte stāv gleznas vienā pusē. Cita sieviete sēž uz grīdas un baro bērnu. Mazs zēns vēro mākslinieku, bet uz grīdas spēlējas balts kaķis.

1855. gadā Kūbē šo gleznu kopā ar "Apbedīšanu Ornānā" un vēl divpadsmit citām gleznām eksponēja lielajā starptautiskajā izstādē Parīzē, ko sauca par "Exposition Universelle". Divas lielākās gleznas un vēl viena glezna tika nosūtītas prom, jo nebija pietiekami daudz vietas. Kurbē bija dusmīgs. Viņš uzcēla savu ēku un izstādīja četrdesmit savas gleznas.⁵² Daudzi citi mākslinieki slavēja Kurbē, bet daži cilvēki viņu izsmēja, un publika nenopirka ļoti daudz viņa gleznu.⁸⁴ Pateicoties viņa paveiktajam, jaunāki mākslinieki uzzināja par viņu un apbrīnoja viņu. To vidū bija Džeimss Maknīls Vistlers Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī Eduārs Manē Francijā.

Vēlākā dzīve

1857. gadā Kurbē Salona izstādē eksponēja sešas gleznas. Viena no tām bija medību aina, bet otra attēloja divas prostitūtas, kas gulēja zem koka Sēnas upes krastā Parīzē. Uz izstādi ieradās daudz cilvēku. Medību ainas bija ļoti populāras, lai rotātu lielo namu zāles un ēdamistabas. ⁵²

Līdz mūža beigām Kurbē gleznoja erotiskas gleznas, piemēram, prostitūtu gleznu, kā arī daudzas citas medību ainas. Viņa pēdējā erotiskā glezna saucās "Pasaules pirmsākumi", un tā bija sieviešu dzimumorgānu glezna tuvplānā. Šī glezna publiski tika izstādīta tikai 1988. gadā. Viņš gleznoja arī daudzas ainavas, kuras sāka ar āra skicēm, bet pēc tam savā darbnīcā pārtapa lielās gleznās. Līdz 1870. gadiem Kurbē tika uzskatīts par vienu no vadošajiem Francijas māksliniekiem. Imperators piedāvāja Kurbē iecelt par Goda leģiona ordeņa, kas bija augstākais apbalvojums Francijā, locekli, taču Kurbē atteicās to pieņemt. Viņš uzskatīja, ka viņa vieta ir nabadzīgo un vienkāršo ļaužu, nevis augsti stāvošo un vareno vidū.

Šajā laikā Francijā bija daudz politisku problēmu. Kurbē iesaistījās politisko problēmu risināšanā. 1871. gadā viņš tika apsūdzēts par to, ka tika nojaukts sabiedriskais piemineklis, ko sauca par Vendomas kolonnu. Viņu ieslodzīja cietumā uz sešiem mēnešiem. 1873. gadā jaunā valdība pieprasīja, lai viņš samaksātu par pieminekļa atjaunošanu un uzstādīšanu atpakaļ. Viņam nepietika naudas, tāpēc viņš pameta Franciju un devās uz Šveici. Valdība nolēma noteikt tādus nosacījumus, lai Kurbē varētu maksāt par kolonnu, veicot ikgadējus maksājumus 10 000 franku apmērā 33 gadu garumā. Kurbē nomira La Tour-de-Peilz, Šveicē, 1877. gada 31. decembrī, vienu dienu pirms pirmā maksājuma termiņa. Viņam bija 58 gadi, un viņš nomira no aknu slimības, ko pasliktināja pārmērīga alkohola lietošana.

Akmeņu lauzēji, 1849


Gustavs Kurbē, Apbedījums Ornānānā, 1849-1850, eļļa uz audekļa, Orsē muzejs, Parīze.


Mākslinieka darbnīca, 1855, 359 × 598 cm (141,33 × 235,43 collas), eļļa uz audekļa, Orsē muzejs, Parīze.


Divas prostitūtas Sēnas krastā, (1856)

Galerija

Saistītās lapas

• Romantisms
• Sociālais reālisms
• Impresionisms
• Postimpresionisti