Armands Žans du Plesī, plašāk pazīstams kā kardināls Rišeljē (1585. gada 9. septembris – 1642. gada 4. decembris), bija franču garīdznieks, dižciltīgais un nozīmīgs valstsvīrs. Viņa pilnais vārdā franču valodā bija Armand Jean du Plessis. Vēlāk viņu iecēla par Rišeljē un Fronsakas hercogu, un viņa politiskā ietekme Francijā saglabājās gadu desmitiem.
Agrīnā dzīve un baznīcas karjera
Lai saglabātu Lusonas diecēzi ģimenes lietu dēļ, Armands Žans kļuva par klosterišķu garīdznieku. Viņš iestājās Lielajā Kartrūzā, galvenajā kartūziešu ordeņa klosterī, kas atrodas Izēras departamentā, netālu no Grenobles. (Salīdzinājumam: Lusona atrodas netālu no La Roche-sur-Yon.)
1607. gadā viņš tika konsekronēts par bīskapu — tam tika saņemta pāvesta dispenss, jo viņš bija tikai 21 gada vecs. Pamazām Rišeljē pārgāja no pavisam baznīciskiem pienākumiem uz aktīvu iesaisti politikā.
Pāriešana pie varas
1616. gadā viņš kļuva par valsts sekretāru, bet 1622. gadā pāvests iecēla viņu par kardinālu. 1624. gadā kardināls Rišeljē tika iecelts par karaļa Luija XIII galveno ministru — amats, kurā viņš palika līdz savai nāvei 1642. gadā. Pēc viņa nāves galvenā ministra lomu pārņēma Žils kardināls Mazareāns.
Rišeljē strauji nostiprināja savu ietekmi: viņš prata kombinēt politisku taktiku, administratīvas reformas un asu represīvu politiku pret pretiniekiem (piemēram, bruņotas sacelšanās un sazvērestības, tostarp tā dēvētā Journée des Dupes jeb "Apmānīto diena" 1630. gadā, kad viņš saglabāja varu pretī karaļa mātei Marijai Mediči).
Valsts iekšējā politika un reformas
Kardināls de Rišeljē centās konsolidēt karaļa varu un ierobežot feodālo un muižniecības atsevišķās tieksmes. Viņš izveidoja un pastiprināja valdības pārstāvju — intendantu — tīklu, pastiprināja karalienes tiesību un sniedza jaunu centralizētas birokrātijas modeli. Ierobežojot muižniecības politisko ietekmi un ierasto autonomiju, viņš pārvērta Franciju par stingri centralizētu valsti.
Viņa iekšpolitiskās darbības ietvēra arī stingru rīcību pret Hugenotiem: Rišeljē bija viens no galvenajiem stratēģiem pret Larosēlas izbūvi (1627–1628) un nepieļāva protestantu politisku autonomiju, lai gan viņa ārpolitika citkārt bija pragmatiskāka.
Ārpolitika un karš ar Habsburgu
Rišeljē galvenais ārpolitikas mērķis bija ierobežot Austroungārijas un Spānijas Habsburgu dinastijas varu, kas toreiz dominēja Eiropā. Lai šo mērķi sasniegtu, viņš nebija ideoloģiski sašaurināts: lai gan bija Romas katoļu kardināls, Rišeljē slēdza savienības ar protestantu valdniekiem un uzturēja alianses ar valsts interesēm, nevis tikai ar reliģiskiem apsvērumiem.
Viņa politikas laiku iezīmēja Trīsdesmitgadu karš, kas pārvērta Eiropas spēku attiecības. Francija iesaistījās konfliktā pret Habsburgiem, un Rišeljē vadīja diplomātiju un karaspēka politiķiskās sagatavošanas periodu, kas vēlāk noveda uz tiešāku iesaisti Spānijas–Francijas konfliktā.
Kolonijas, ekonomika un mecenātisms
Kardināls atbalstīja kolonizāciju un tirdzniecības attīstību. Viņš bija Samuēla de Šamplēna un Kvebekas saglabāšanas aizstāvis, nodibināja Compagnie des Cent-Associés (Gads ap 1627) un darbojās, lai 1629. gadā, pēc īslaicīgas angļu iebrukuma, Senžermēnas-en-Lajē līgums ļāva Kvebeku atgriezt Francijas pārvaldībā de Šamplēna vadībā. Šīs darbības palīdzēja nostiprināt franču klātbūtni Ziemeļamerikā un attīstīt koloniju kā franciski runājošas kultūras centru.
Ekonomiski viņš atbalstīja merkantilistiskas prakses, rūpējās par flotes attīstību un valsts finanšu nostiprināšanu, lai varētu turpināt ilgtspējīgu karu pret Habsburgiem. Viņš arī veicināja tirdzniecības monopolu veidošanu un valsts projektiem labvēlīgas politikas.
Kultūra, akadēmija un personiskais mantojums
Rišeljē bija plaši pazīstams kā mecēns. Viņš atbalstīja mākslu un zinātnes, un 1635. gadā palīdzēja dibināt Franču Akadēmiju (Académie Française), institūciju, kas kļuva par galveno autoritāti franču valodas standartizācijā un literārās kultūras attīstībā.
Viņa greznā apkārtne, būvniecības projekti (piemēram, viņa pils Rivjē) un patronāža padarīja viņu par nozīmīgu kultūras figūru. Par viņu plaši izplatījās iesaukums l'Éminence rouge — "Sarkanā eminence", kas atvasināts no kardināla sarkanās drēbes krāsas un no titula "eminence", kas raksturīgs augstiem baznīcas uzņēmējiem.
Mantojums un novērtējums
Kardināls de Rišeljē tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem absolūtisma un centralizētās valsts būvstratēģiem Francijas vēsturē. Viņu dažkārt sauc par vienu no pirmajiem "premjerministriem" pasaules vēsturē — karaļa galveno ministru ar ļoti plašu izpildvaras ietekmi. Viņa politikas rezultātā Francija kļuva par spēcīgāku centralizētu valsti, kas vēlāk spēja izcīnīt dominējošu lomu Eiropas politikā.
Tomēr vēsturnieki arī atzīmē, ka viņa metodes bija asprātīgas un reizēm represīvas: viņš nevilcinājās izmantot spiegošanu, propaganda un juridiskas sankcijas, lai apspiestu pretiniekus, un dažkārt viņa darbības radīja stipras pretrunas ar daļu sabiedrības. Neskatoties uz to, viņa politiskā ietekme un reformas turpināja ietekmēt Francijas attīstību pēc viņa nāves 1642. gadā.
