Samizdats — Padomju Savienības pagrīdes literatūra un izplatīšana

Samizdats: Padomju Savienības pagrīdes literatūra, aizliegto autoru kopijas, bīstama izplatīšana un rietumu atklājumi — stāsts par pretestību, radošumu un brīvību.

Samizdats (no krievu valodas самиздат — “pašizdevums”) bija Padomju Savienības un citu padomju bloka valstu pagrīdes literatūras veikšanas un izplatīšanas prakse. Tā radās kā nepieciešamība apiet valsts cenzūru un izplatīt aizliegtus tekstus — dzeju, prozu, politiskus rakstus, cilvēktiesību dokumentus, zinātniskus un reliģiskus materiālus. Tāpat kā daudzi autori un teksti tika oficiāli liegti un nevarēja tikt publicēti, cilvēki izmantoja rakstāmmašīnas un citus paņēmienus, lai reproducētu un cirkulētu darbus zemākā profila “pa rokām”. Sodi par pieķeršanu ar aizliegtajām kopijām bija bieži bargi — ieslodzījums, izraidīšana, administratīvas sankcijas vai ārstēšana psihoneiroloģiskajās iestādēs.

Kā darbojās un ar kādiem līdzekļiem

Oficiāli drukas iespējas bija centralizētas un kontrolētas: lai iegūtu iespiedmašīnu, vajadzēja atļauju, un lielākajai daļai iespieddarbu veidu bija nepieciešama licence. Tomēr rakstāmmašīnas bija plaši izplatītas mājsaimniecībās un birojos, un, izmantojot koppapīru, tika izgatavotas daudzas kopijas. Parasti paņēmieni bija šādi:

• rakstāmmašīnu ķēdes — teksts tika nokopēts vairākās reižu, izmantojot kopēšanas papīru, tādējādi radot “ķēdi” no kopijām, ko katrs lasītājs varēja tālāk nodot;
• stencēšana un gaitas (mimeogrāfi) — ļāva izgatavot daudz kopiju, bet ierīces bija uzmanīgi slēptas;
• fotografēšana un mikrofilma — īsāku gabalu vai avīžu izdevumu izplatīšanai un slepenas izvedes pārsūtīšanai uz ārzemēm;
• sadarbība ar ārzemju izdevējiem — daļu tekstu “izsūta” (smugļo) ārpus robežām, kur tie tika publicēti kā tamizdat (no krievu valodas tamizdat — publicēts ārpus PSRS);
• magnitizdat — neoficiālu mūzikas ierakstu un runu izplatīšana magnētiskajās lentēs, kas tehniski nav grāmatniecība, bet pilda līdzīgu funkciju.

Autoritātes mēdza reģistrēt rakstāmmašīnas un varēja mēģināt izsekot pēc rakstzīmju īpatnībām, tāpēc izplatītāji izmantoja dažādas taktikas, lai mazinātu risku (piem., izmantot vairākus aparātus, kopēt ar roku, pārkopēt ar citiem drukāšanas paņēmieniem utt.). Ar fotokopētājiem un modernākiem tehnoloģiskiem līdzekļiem samizdats 70.—80. gados kļuva plašāks, bet arī kontroles instrumenti – veiklīgāki.

Sodi, spiediens un atsevišķi gadījumi

Par samizdata izplatīšanu varēja sodīt administratīvi vai krimināli. Daudzi rakstnieki, publicisti un disidenti tika apcietināti, tiesāti vai izsūtīti. Bija plaši zināmi tiesas procesi, kas parādīja varas attieksmi pret neatkarīgu viedokli (piem., Sinyavsky–Daniel tiesas skandāls 1966.–1967. g.). Tāda spiediena dēļ darbi bieži tika izplatīti slepeni, lasīti nelielās grupās vai sūtīti uz ārzemēm, kur tie tika publicēti un tulkoti.

Nozīmīgi darbi un periodiskie izdevumi

Daudzi svarīgi un plaši pazīstami darbi vispirms nonāca apritē kā samizdats un tikai vēlāk tika drukāti oficiāli vai publicēti ārzemēs. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgs" plaši cirkulēja samizdatā pirms tam, kad tas kļuva pieejams plašākā izdevumā. Vasilija Grossmana romāns "Dzīve un liktenis" tika nokopēts un nosūtīts ārpus PSRS, kur tas tika publicēts. Nozares līmeņa svarīgu lomu pildīja arī periodiskie hronikas un ziņojumi, no kuriem pazīstamākā ir krievu valodā sastādītā Хроника текущих событий (Pašreizējo notikumu hronika) — regulārs dokumentēts pārskats par cilvēktiesību pārkāpumiem, protestiem un administratīvām represijām, kas nonāca arī Rietumu uzmanības lokā.

Ietekme uz Rietumiem un starptautiskā reakcija

Kad samizdati nonāca Rietumos, tie bieži tika pārtulkoti un publicēti plašāk, palīdzot izplatīt informāciju par dzīvi PSRS un pārkāpumiem. Šādas publikācijas veicināja starptautisku spiedienu un uzmanību cilvēktiesību jautājumiem. Daži teksti un autori ieguva starptautisku atzinību un atbalstu — tas pastiprināja disidentu kustību un radīja ārējo spiedienu uz Maskavu.

Izplatīšanas tīkls un sabiedriskā nozīme

Samizdats nebija tikai literāra prakse — tas bija kopienas un uzticības tīkls. Lasītāji, no kuriem daļa riskēja ar personīgām sekām, kļuva par tekstu kurjeriem, redaktoriem un tulkotājiem. Šī sava veida “izdevnieciskā pašorganizācija” saglabāja un izplatīja neatkarīgu domāšanu, dokumentēja represijas un saglabāja literārus un intelektuālus darbus, kas citādi būtu pazuduši.

Noriets un mantojums

Perestroikas un glasnosti laikos (1980. gadu beigās) cenzūras kontrole atslāba, un daļa samizdata materiālu kļuva oficiāli pieejama. Pēc Padomju Savienības sabrukuma samizdata fenomens zaudēja savu praktisko nozīmi, taču tā mantojums saglabājās: tas ir svarīgs avots par PSRS iekšējo dzīvi, represijām un literārām vērtībām, kā arī simbols brīvai izteiksmei un pilsoniskai drosmei. Samizdata pieredze ietekmēja gan radošo inteliģenci, gan cilvēktiesību kustības visa reģiona mērogā.

Meklēt pēc burta