Siekalu dziedzeri veido siekalas. Siekalas nodrošina mutes dobuma un citu gremošanas sistēmas daļu mitrumu un slīdamību. Tās arī palīdz sašķelt pārtiku košļājamā laikā. Tas palīdz ēdienam nokļūt no rīkles uz kuņģi.

Ir trīs galvenie siekalu dziedzeru pāri. Tie ir

  1. pieauss,
  2. apakšžokļa un
  3. zemvalodu dziedzeri.

Mēles, vaigu, lūpu un aukslēju daļā ir arī daudz mazu dziedzeru. Visi šie dziedzeri veido gļotas.

Sastāvs un galvenās funkcijas

Siekalas ir galvenokārt ūdens (apmēram 99%) un svaigas, plūstošas šķidrums, kurā ir arī vielas, kas nodrošina dažādas funkcijas:

  • Lubrificēšana: mucīni (gļotvielas) padara ēdienu slīdam un atvieglo košļāšanu un norīšanu.
  • Gremošanas sākums: fermenti, īpaši alfa-amilāze (ptiālīns), sāk sadalīt cieti uzglabājošus ogļhidrātus jau mutē. Dažiem cilvēkiem mutē darbojas arī lingvāla lipāze.
  • Neitralizācija un aizsardzība: bikarbonāti un citas sāļu sistēmas buferē skābumu, savukārt lizozīms, laktoferrīns un sekretorā IgA palīdz aizsargāt pret mikroorganismiem.
  • Emaljas kopšana: minerāli un proteīni siekalās palīdz remineralizēt zobu emalju un samazināt kariesa risku.
  • Garšas uztvere un runa: siekalu klātbūtne palīdz tastatīvai mijiedarbībai ar garšas receptoru virsmām un atvieglo artikulāciju.
  • Apjoms: pieauguša cilvēka siekalu izdalījums dienā parasti ir apmēram 0,5–1,5 litri, atkarībā no stimulācijas (ēdiens, smaržas, zāles).

Galvenie dziedzeri — īss raksturojums

Trīs lielākie siekalu dziedzeri atrodas konkrētās vietās un atšķiras pēc izdalījumu veida:

  • Pieauss dziedzeri (parotīdas): lielākoties serozas (šķidras) sekrēcijas; ražo daudz amilāzes. Tie atrodas pie auss priekšpuses un bieži tiek skarti pie vīrusu infekcijām (piemēram, vējbakām/mumpām).
  • Apakšžokļa dziedzeri (submandibulārie): maisījuma tipa dziedzeri (gan serozas, gan gļotvielu šūnas); tie ir nozīmīgi ikdienas siekalu tilpuma nodrošināšanā. Tie parasti ir pakļauti sialolītijai (akmeņu veidošanās), jo to sekrēts ir viskozs.
  • Zemvalodu dziedzeri (sublinguālie): galvenokārt gļotvielu (mucoza) sekrēcijas; atrodas zem mēles un nodrošina mutes bāzes mitrināšanu.

Lielāko un mazāko dziedzeru tīkls, kas ietver mēles, vaigu, lūpu un aukslēju mazās struktūras, papildina galveno dziedzeru funkcijas un ražo vairāk gļotainu sekrētu.

Regulācija un klīniskie aspekti

Siekalu izdalīšanās ir galvenokārt neirogēni kontrolēta. Parasimpātiska stimulācija (piemēram, redzot vai smaržojot ēdienu) palielina ūdeņainu siekalu plūsmu, bet simpātiska aktivitāte var radīt biezāku, gļotaināku sekrētu.

Biežākie ar siekalu dziedzeriem saistītie traucējumi:

  • Sialolītija (siekalu akmeņi): visbiežāk skar apakšžokļa dziedzerus; rada sāpes un pietūkumu, īpaši ēšanas laikā.
  • Infekcijas: baktēriju vai vīrusu izraisītas (piem., parotīts — biezais pietūkušais pieauss dziedzeris). Infekcijas var pavadīt drudzi, sāpes un apsārtumu.
  • Sausās mutes sindroms (xerostomija): var rasties zāļu blakusparādību, staru terapijas, dehidratācijas vai autoimūnu slimību (piem., Sjögren sindroms) dēļ; palielina kariesa un mutes infekciju risku.
  • Hiper-salivācija (ptyalism): var būt saistīta ar grūtniecību, nervu sistēmas bojājumiem vai kā dažādu medikamentu blakusparādība.

Padomi mutvārdu veselībai: uzturēt labu mutes higiēnu, dzert pietiekami daudz ūdens, izvairīties no ilgstošas smēķēšanas un pārāk saldām uzkodām; ja parādās pastiprināts sāpes, pietūkums, ilgstoša sausuma sajūta vai siekalu izvades traucējumi, jākonsultējas ar ārstu vai zobārstu.