Salle Le Peletier — Parīzes operas nams (1821–1873) — vēsture un fakti

Salle Le Peletier — Parīzes operas nams (1821–1873): detalizēta vēsture, arhitektūra, vadības maiņas un slavenais ugunsgrēks. Uzzini svarīgākos faktus un stāstu.

Salle Le Peletier (dažkārt saukta par Salle de la rue Le Peletier vai Opéra Le Peletier) bija Parīzes operas mājvieta no 1821. gada līdz 1873. gada ugunsgrēkam. Teātri projektēja un uzcēla arhitekts Fransuā Debre (François Debret) bijušā Hôtel de Choiseul vietā. Tā kā teātra pastāvēšanas laikā daudzkārt mainījās valdība un vadība, teātrim bija dažādi oficiālie nosaukumi, no kuriem svarīgākie bija šādi: Théâtre de l'Académie Royale de Musique (1821-1848), Opéra-Théâtre de la Nation (1848-1850), Théâtre de l'Académie Nationale de Musique (1850-1852), Théâtre de l'Académie Impériale de Musique (1852-1854), Théâtre Impérial de l'Opéra (1854-1870) un Théâtre National de l'Opéra (1870-1873).

Vēsture un būvniecība

Salle Le Peletier tika uzcelta kā pagaidu, taču nopietna operas ēka pēc tam, kad agrākā Opéra (Salle Montansier un citas) vairs neatbilda vajadzībām. Projekta autors bija François Debret, un ēka atradās Rue Le Peletier Parīzes 9. aprondismanā, tuvu pilsētas kultūras centram. Oficiāla atklāšana notika 1821. gadā, un nams darbojās kā galvenā Parīzes Nacionālās Operas skatuve līdz postošajam ugunsgrēkam 1873. gadā.

Arhitektūra un interjers

Salle Le Peletier nebija greznākais no Parīzes opernamiem — tā bija salīdzinoši kompakta ēka, taču ar tipisku 19. gadsimta teātra iekārtojumu: amfiteātris ar balkoniem un privātajiem ložām, plaša skatuve un liela lustra zāles centrā. Auditorijas dizains bija domāts, lai nodrošinātu labu redzamību un akustiku lielākajai daļai skatītāju. Tā kā daudzi konstrukcijas elementi bija no koka, tas palielināja ugunsbīstamību, kas agrāk vai vēlāk izrādījās liktenīga.

Mākslinieciskā dzīve un pirmizrādes

Salle Le Peletier bija Parīzes operas galvenā skatuve, kur notika gan operas, gan baleta izrādes. Teātrī notika daudzu nozīmīgu 19. gadsimta darbu pirmizrādes un atkārtotas izrādes, un tas kalpoja par svarīgu kultūras centru laikmeta mūzikas un dejošanas attīstībā. Starp baleta pirmizrādēm īpašu vietu ieņēma Giselle (premjēra 1841. gadā), kas kļuva par klasiķi romantiskā baleta repertuārā. Arī vairāku nozīmīgu operu pirmizrādes un nozīmīgas inscenējumu versijas notika šajā namā — to repertuārā bija gan franču, gan itāļu un vācu komponistu darbi, un te darbojās vadošie operdziedātāji, diriģenti un baleta meistari.

• Repertuārs: plašs — no grandiozām grand-opera inscenējumiem līdz baleta klasikai;
• Skatuves tehnika: attīstīta priekš saviem laikiem, ar sarežģītiem mehānismiem dekorāciju maiņai un efektu radīšanai;
• Izpildītāji: teātrī regulāri strādāja vadošie operas un baleta mākslinieki, kas noteica modes un gaumes virzienus Eiropā.

Vadība, nosaukumi un politiska ietekme

Salle Le Peletier darbību būtiski ietekmēja Francijas politiskās pārmaiņas 19. gadsimtā: restaurācija, revolūcijas, impērijas un republikas posmi atspoguļojās arī operas nosaukumos un vadības organizācijā. Mainījās administrācija, finansiālā atbalsta formas un programmas prioritātes, tomēr mākslinieciskā aktivitāte saglabājās intensīva.

Ugunsgrēks un mantojums

1873. gadā Salle Le Peletier tika iznīcināta postošā ugunsgrēkā un netika atjaunota. Pēc šī notikuma Parīzes Opera pakāpeniski pārcēlās uz jaunu, monumentālāku ēku — Palais Garnier, kas vēlāk kļuva par ilggadēju nacionālās operas mājvietu. Lai gan paša Salle Le Peletier vairs nav, tās nozīme 19. gadsimta mūzikas un baleta attīstībā ir neatņemama: daudzas nozīmīgas mākslinieciskās idejas un darbi ieguva slavu tieši šajā skatuvē.

Atstātā liecība

Salle Le Peletier pieminēta vēsturiskajos aprakstos, memuāros un mūzikas literatūrā kā vieta, kur veidojās un attīstījās grand-opera un romantiskais balets. Dažas dekorācijas, iestudējumu piezīmes un fotoattēli no šī perioda ir saglabājušies muzejos un arhīvos, un dažkārt vēsturiskie pētījumi atsaucas uz šo skatuvi, raksturojot 19. gadsimta Parīzes māksliniecisko dzīvi.

Kopumā Salle Le Peletier bija svarīgs etapls Parīzes operas un Eiropas skatuves vēsturē — laiks un vieta, kur tapa daudzas no tām formām un tradīcijām, kuras vēlāk turpināja attīstīt jaunajos opernamos.

Meklēt pēc burta