Sweeney Todd, the Demon Barber of Fleet Street ir mūzikls, kura grāmatas autors ir Hjū Vīlers, bet mūziku un vārdus sarakstījis Stīvens Sondheims. Mūzikla pamatā ir 19. gadsimta leģenda par Svīniju Todu, un tas ir līdzīgs Kristofera Bonda 1973. gadā sarakstītajai lugai "Pērļu virtene". Pēc lugas motīviem 2007. gadā tika uzņemta filma ar Džoniju Depu galvenajā lomā - Svīnijs Tods.

Sweeney Todd 1979. gada 1. martā tika izrādīta Brodvejā, Urisa teātrī. Tās režisors bija Harolds Prinss (Harold Prince), muzikālo iestudējumu veidoja Lerijs Fullers (Larry Fuller), un galvenajās lomās bija Lens Kariu (Len Cariou) kā Svīnijs Tods (Sweeney Todd) un Andžela Lansberija (Angela Lansbury) kā Lovetas kundze. Mūzikls tika spēlēts 557 reizes. Tas ieguva Tony balvu kā labākais mūzikls.

Kas īsti bija pamats un iedvesma

Svarīgi precizēt: Sondheima mūzikls balstās gan uz viktoriāņu laikmeta stāstu The String of Pearls (latv. "Pērļu virtene"), kas izklāsta Svīnija Toda leģendu, gan uz Kristofera Bonda 1973. gada lugas, kura padarīja varoni dramaturģiski dziļāku un piemērotāku iestudēšanai kā mūziklam. Hjū Vīlers (Hugh Wheeler) izstrādāja mūzikla "book" (dramaturģisko tekstu), savukārt Stīvens Sondheims radīja sarežģītu, dramaturģiski orientētu partitūru un dziesmu tekstus.

Sižets īsumā

Stāsts risinās 19. gadsimta Londonā. Benjamin Barker, kas vēlāk kļūst par Svīniju Todu, atgriežas no trimdas, lai atriebtos tiesnesim Turpinam, kurš viņam nolaupīja sievu un atņēma meitu Johannu. Tods atver frizētavu uz Fleet Street un, kopā ar grābekļu un mākslīgi sirsnīgo Mistresu Lovetu (Mrs. Lovett), attīstās ļaunprātīgs plāns: viņš nogalina savus klientus, un Loveta izmanto ķermeņu gaļu pīrāgos, ko tirgo savā pīrāgu bodītē. Mūzikls risina tēmas par atriebību, taisnīgumu, morāli un sabiedrības netaisnībām, bieži izmantojot melnu humoru un traģisku ironiju.

Mūzikas un stila īpatnības

Sondheims izveidojis mūziklu ar operveidīgu intensitāti un bagātīgu muzikālo valodu: daudz slāņu polifonijas, atkārtojoši motīvi un spēcīgi tematiski pavedieni, kas seko galveno varoņu emocionālajai attīstībai. Starp atpazīstamākajām dziesmām ir "The Ballad of Sweeney Todd" (atklāšana), "Johanna", "A Little Priest" (satīrisks duets starp Todu un Lovetu), "Pretty Women", "Epiphany" un maigākā "Not While I'm Around". Mūzikls bieži tiek dēvēts par tumšu, gandrīz operas tipu, jo tēlu emocionālā intensitāte un drāma tiek izspēlēta ar lielu muzikālu sarežģītību.

Oriģinālā izrāde, revīzijas un ietekme

1979. gada Brodvejas pirmizrāde (Lens Kariu un Andžela Lansberija galvenajās lomās, režisors Harolds Prinss) bija gan komerciāls, gan kritisks hits, izpelnoties vairākas balvas un ilgu skatītāju interesi. Kopš tā laika mūzikls ir bijis populārs gan profesionālajos, gan amatieru teātros, un tam bijis daudz atjaunotu iestudējumu Brodvejā, Vestendā un citur pasaulē. Dažas revīzijas uzsvērušas tumšāko pusi, citas — muzikālo izcilību vai izceltu laikmeta estētiku.

Filma un citas adaptācijas

2007. gadā pēc Tim Burton režijas tika izveidota kinoadaptācija, kurā galveno lomu atveidoja Džonijs Deps. Filma ieguva plašu uzmanību, saņēma vairākas nominācijas un vairākas balvas, kā arī atjaunoja interesi par Sondheima mantojumu plašākai auditorijai. Kinoversija saglabā mūzikla tumšo noskaņu, tai pievienojot vizuāli stilizētu gotisku estētiku.

Tēmas un skatītāju reakcija

Sweeney Todd bieži tiek analizēts kā stāsts par atriebību, identitāti un morāles robežām. Skatītāji un kritiķi novērtē Sondheima vērienīgo partitūru un Wheeler/Prince dramaturģisko risinājumu, vienlaikus pieņemot, ka šī ir viena no nedaudzajām populārajām mūziklām, kura mērķtiecīgi izmanto tumšu, satraucošu materiālu, nevis vieglu izklaidi. Tā iestudēšana prasa spēcīgu aktierisku un muzikālu sniegumu, kā arī skatuves tehnisku risinājumu, lai atainotu stāsta ironiju un vardarbību.

Interesanti fakti:

  • Mūzikls ir pazīstams ar sarežģītu partitūru un biežu polifoniju — vairākas balsis vienlaikus nodod dažādas sižeta līnijas.
  • Dziesma "A Little Priest" tiek uzskatīta par Sondheima satīrisku meistardarbu, kur sarūpētas melnas humora pilnas rindiņas par pīrāgu pagatavošanu.
  • Stāsts par Svīniju Todu pastāv dažādās formās jau kopš 19. gadsimta; Sondheims un Wheeler piešķīra tam padziļinātu psiholoģisku dimensiju, kas padarīja to piemērotu mūziklam.

Šis mūzikls turpina būt nozīmīgs gan mūzikla mākslas formā, gan popkultūrā, izaicinot skatītājus un izpildītājus ar savu kombināciju — melnā humora, traģēdijas un muzikālās izcilības.