Striptīzs
Striptīzs ir izklaide, ko parasti veic sievietes publikas priekšā. To bieži vien iekļauj teātra formā, ko dēvē par burlesku. Mūzikas un dejas pavadībā striptīzdejotāja pakāpeniski novelk apģērbu. Tas ir ļoti sena dejas forma, un tā ir sastopama daudzās sabiedrībās.
Izģērbšanās tiek veikta kairinošā veidā, bet bez nepieklājības (piemēram, kavējoties novilkt kādu priekšmetu). Slēpjot noteiktas ķermeņa daļas ar rokām vai apģērba gabaliem, striptīzdejotājs dejo apkārt. Dažkārt tiek rīkoti priekšnesumi, striptīzdejotājas pārģērbjas par arābu dejotājām, Salomei, Lolitai vai citām pazīstamām personām. Skatītājs dažkārt identificējas ar striptīzdejotāju. Striptīzā var tikt projicēti erotiski sapņi un ekshibicionistiskas fantāzijas.
Salome, Gustavs Moreo
Striptīzs
Senais
Salome
Šumeriem bija mīts par dievieti Inannu, kas nokāpa pazemē. Pie katriem septiņiem vārtiem viņa noņēma kādu apģērba gabalu vai rotaslietu. Kamēr viņa atradās ellē, zeme bija neauglīga. Kad viņa atgriezās, auglība bija pārpilnībā.
Salomes deja ķēniņa Hēroda priekšā ir minēta Jaunajā Derībā (Mt.ev.14:6 un Mk.ev.6:21-22). Tomēr pirmo reizi viņa septiņus plīvurus noņēma 1893. gadā Oskara Vaildas lugā "Salome". Daži uzskata, ka tā ir mūsdienu striptīza izcelsme. Pēc Vailda lugas un Riharda Štrausa operas "Salome" pirmizrādes 1905. gadā erotiskā "septiņu plīvuru deja" kļuva par ierastu rituālu operā, vodevilī, kino un burleskā. Slavena agrīnā dejotāja bija Moda Alana, kura 1907. gadā šo deju privāti izpildīja Edvardam VII.
Grieķija un Roma
Senajā Grieķijā likumsargs Solons 6. gadsimta beigās pirms mūsu ēras izveidoja vairākas prostitūtu šķiras. Starp tām bija arī auletrides - dejotājas, akrobātes un mūziķes, kas bija slavenas ar to, ka vīriešu publikas priekšā dejoja kailas un vilinošā veidā. Senajā Romā dejas ar striptīzu bija aprīļa svētku Florālijas sastāvdaļa.
Vairāki senie avoti vēsta, ka 6. gadsimta Bizantijas imperatora Justiniāna sieva ķeizariene Teodora savu dzīvi sākusi kā kurtizāne un aktrise, kas uzstājās ar mitoloģisku motīvu iedvesmotiem tēliem un kuros viņa izģērbās "tik tālu, cik to ļāva tā laika likumi". Viņa bija slavena ar striptīza izrādi "Leda un gulbis". No šiem aprakstiem izriet, ka šī prakse nebija nekas ārkārtējs vai jauns. Tomēr kristīgā baznīca pret to aktīvi iebilda, un nākamajā gadsimtā tā panāca likumu, kas to aizliedza. Jautājums ir par to, cik lielā mērā šie statūti tika ievēroti. Eiropas viduslaiku tekstos nav ziņu par šādu praksi.
Mūsdienu
Parīze
1880. un 1890. gados Parīzes šovos, piemēram, "Moulin Rouge" un "Folies Bergère", dejoja pievilcīgas, trūcīgi tērptas sievietes un rādīja "tableaux vivants" (statiskas pozas). 19. gadsimta 90. gadu izrādēs kāda sieviete lēnām novilka drēbes, veltīgi meklējot blusu, kas rāpoja pa viņas ķermeni. Tautas almanahā tas tiek uzskatīts par mūsdienu striptīza pirmsākumu.
No 1905. gada uz skatuves parādījās Mata Hari. Pēc Emīla Gijē uzaicinājuma viņa dejoja rūpīgi atlasītas publikas priekšā. Izrādes noslēguma aina, kurā viņa bija kaila, bija sensācija. Pēc barona fon Rotšilda, Sesila Sorela, Gastona Menjē un Natālijas Klifordas Bārnijas lūguma sekoja līdzīgi priekšnesumi. Mata Hari nekad nebija mācījusies dejot un nebija studējusi indiešu un austrumu dejas. Viņas dejas bija viņas iztēles produkts. Mata Hari 1917. gadā tika apsūdzēta spiegošanā un notiesāta uz nāvi. Viņu nošāva 1917. gada 15. oktobrī Vinsenē, netālu no Parīzes.
Vēl viens zīmīgs priekšnesums bija aktrises Žermēnas Aimosas uzstāšanās Moulin Rouge 1907. gadā, kad aktrise ieradās izrādē, tērpusies tikai trijās ļoti mazās čaulās. Pagājušā gadsimta 30. gados slavenā Džozefīne Beikere puskaila dejoja danse sauvage Folies, un arī citi šādi priekšnesumi tika sniegti Tabarin. Šie priekšnesumi izcēlās ar izsmalcinātu horeogrāfiju un bieži vien ar meiteņu ģērbšanu spīdīgos flitros un spalvās. Sešdesmitajos gados "pilnīgi kaili" priekšnesumi tika piedāvāti tādās vietās kā Le Crazy Horse Saloon.
Pēc Otrā pasaules kara
Pēc kara, 20. gadsimta 50. gados, striptīzs kļuva par topošās seksa industrijas dzinējspēku (galvenokārt izdevumos, piemēram, Playboy). Parīzē tika atvērti augstākās sabiedrības striptīza klubi, piemēram, Alcazar vai Crazy Horse.
Mūsdienās striptīza māksla aizvien vairāk zūd. Deviņdesmitajos gados Vācijas privātais televīzijas kanāls (RTL) veidoja striptīza šovu Tutti Frutti. Kopš tā laika daudzu televīzijas kanālu ēterā nakts laikā tiek demonstrētas sievietes, kas cenšas atbrīvoties no apģērba (pat bez dejas), kamēr tiek reklamēti daži telefona seksa numuri (vai citi pirmatskaņojuma numuri).
Ir arī filma "Striptīzs". Tā tiek izrādīta ASV striptīza klubos, nesniedzot daudz informācijas.
Sākotnēji striptīzu darīja tikai sievietes. Mūsdienās ir ļoti maz vīriešu striptīzdejotāju. Starp ievērojamākajiem no tiem ir Chippendales.
Mata Hari. Viņas skatuves priekšnesuma slavenākais posms bija pakāpeniska apģērba nomešana, līdz viņa nēsāja tikai dārgakmeņiem rotātu krūšturi un dažus ornamentus uz rokām un galvas.
