Sarracenia — gaļēdāju augu ģints: sugas, apraksts un izplatība

Sarracenia (/ˌsærəˈsiːniə/ vai /ˌsærəˈsɛniə/) ir gaļēdāju augu ģints, kurā ir 8 līdz 11 sugas. Tos bieži dēvē par trompetes krūmiem. Šī ģints ir Sarraceniaceae dzimtas dzimta. Šajā dzimtā ietilpst arī Darlingtonia un Heliamphora.

Savvaļā Sarracenia aug ap ASV austrumu piekrasti, Teksasā, Lielo ezeru apgabalā un Kanādas dienvidaustrumos. Lielākā daļa sugu aug tikai ASV dienvidaustrumos. Tikai S. purpurea var dzīvot aukstās vietās. Auga lapas ir izveidojušās kā piltuve, lai notvertu kukaiņus. Augs barību šķeļ ar proteāzēm un citiem fermentiem.

Izskats un būve

Sarracenia veido vairākus stublājus un no tiem atvasinātas pārveidotas lapas — caurulveida trumpetes (pitfall traps). Trumpetes aug dažādos izmēros un formās: daļai sugu tās ir garas un stāvas, citām — īsākas un platajākas. Trumpetes parasti sastāv no šādām zonām:

• Operkula (vāciņš) — novietots augšpusē un daļēji aizsargā pret lietu; dažām sugām tas ir izteikti plakans vai dekoratīvs.
• Lokālais peristoms un nektārijas — malas, kas izdala nektāru, pievilina kukaiņus.
• Slīdzona — gluda vai ar vaskainu apvalku, kas liek kukaiņiem paslīdēt iekšā.
• Ķeršanas matiņi — vērsti uz iekšpusi, novirza plēsējus uz lejā esošo trauku.
• Digestīvā zona — apakšējā daļa, kurā atrodas šķidrums ar fermentiem (proteāzes, peptīdāzes u. c.) un mikroorganismi, kas atdala barības vielas.

Slazdu darbība

Slazdi darbojas galvenokārt kā pitfall jeb kritiena slazdi. Kukaiņus pievilina nektārs, krāsa vai aromāts; nonākuši uz malām, tie paslīd un nokrīt iekšā. Dažām sugām (piem., S. purpurea) apakšā veidojas ūdens rezervuārs, kur barība sadalās ar mikrobu palīdzību — šāda sistēma atšķiras no aktīvākām fermentaizvadītajām sistēmām citās sugās. Fermenti (piem., proteāzes) palīdz šķelt olbaltumvielas un atbrīvot slāpekli un citus elementus.

Sugas un taksonomija

Ģints ir taksonomiski sarežģīta — sugu skaits tiek dotas kā 8–11 atkarībā no taksonoma. Biežāk atzītās sugas ir:

• Sarracenia alata
• Sarracenia flava
• Sarracenia leucophylla
• Sarracenia minor
• Sarracenia oreophila
• Sarracenia purpurea
• Sarracenia psittacina
• Sarracenia rubra

Papildus tam tiek dažkārt atsevišķi izdalītas S. jonesii, S. rosea un citas taksonomiskas vienības kā atsevišķas sugas vai apakšsugas. Dabas hibrīdi un cilvēka audzētie hibrīdi ir ļoti izplatīti gan savvaļā, gan kolekcijās.

Izplatība un biotopi

Sarracenia galvenokārt sastopama ASV dienvidaustrumos — piekrastes purvos, skrajos mežos ar skujkokiem (pine savanna), spaiņu purvos un purvainās pļavās. S. purpurea ir plašāk izplatīta un izturīgāka pret salu, tāpēc sastopama arī aukstākos reģionos, tostarp Kanādas dienvidaustrumos un ASV ziemeļos. Šie augi parasti prasa skābu, zemu minerālvielu saturu augsnē un pastāvīgu mitrumu.

Reprodukcija un sezonalitāte

Sarracenia vairojas gan ar sēklām, gan vegetatīvi, izmantojot sakneņus (rizomas), kas rada jaunas atvasītes. Ziedi parasti ir lielāki, krāsaini un zied pavasarī vai agrā vasarā; tie tiek apputeksnēti galvenokārt ar kukaiņiem. Lai nepieķertu apputeksnētājus, ir izveidojusies telpiskā un/vai laika atšķirība starp ziedu un slazdu aktivitāti — ziedi atrodas augstāk un atšķirīgā struktūrā no slazdiem.

Aizsardzība un draudi

Daudzas Sarracenia populācijas cieš no dzīvesvietu iznīcināšanas: purvu nosusināšana, kūdras ieguve, urbanizācija un mežu režīmu izmaiņas (piem., uguns ierobežošana, kas maina dzīvesvietu struktūru). Dažas sugas, piemēram, S. oreophila un S. jonesii, tiek uzskatītas par apdraudētām vai izzūdošām. Savvaļā vākšana un nelegāla kolekcionēšana arī apdraud lokālās populācijas.

Audzēšana un kopšana

Sarracenia ir salīdzinoši populāri kolekciju augi. Pamatprincipi kopšanā:

• Lietot skābu, barības vielu nabadzīgu augsni — parasti sūnu kūdra maisījums ar perlītu vai smiltīm.
• Laistīt ar lietus ūdeni, destilētu vai dejonizētu ūdeni; neizmantot krāna ūdeni, kas satur minerālus.
• Nodrošināt pilnu sauli vai vismaz 4–6 stundas tiešas saules dienā; dažām sugām vajadzīga vairāk gaismas, lai attīstītu krāsas.
• Uzturēt augsni mitru — podā var būt stāvošs ūdens paliktņā; daļa sugu prasa gandrīz pastāvīgu mitrumu.
• Pārziemošana: daudzām sugām nepieciešama atpūtas periods ar zemāku temperatūru un gaismas intensitāti; nepārlaistīt ziemošanā.
• Neredzēt barot ar daudz minerālvielām — mēslojums var bojāt saknes; barošana ar insektiem ir dabiska, bet telpās var būt nepieciešams papildbarot.

Loma ekosistēmā

Sarracenia augi nosaka speciālus mikrohabitus — to slazdos mitināsies speciāli pielāgojušies bezmugurkaulnieki, baktērijas un citi mikroorganismi, kas palīdz sadalīt ķermeņa sastāvdaļas. Tie ir svarīgi purvu barības vielu ciklā un piešķir bioloģisko daudzveidību.

Secinājums

Sarracenia ir fascinējoša gaļēdāju augu ģints ar daudzveidīgām formām, specifiskām barošanas stratēģijām un nozīmīgu ekoloģisku lomu purvu biotopos. To aizsardzība prasa dzīvesvietu saglabāšanu, atbilstošu apsaimniekošanu (piem., uguns režīmu atjaunošanu) un ierobežotu vākšanu savvaļā. Audzēšana ģimenes un kolekciju apstākļos ir iespējama, ja nodrošina skābu augsni, stabilu mitrumu un pietiekamu sauli.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Sarracenia?

J: Kādai dzimtai pieder šī ģints?

J: Kur savvaļā var atrast Sarracenia?

J: Kā tā ķer kukaiņus?

J: Kā tas sagremo barību?

Meklēt pēc burta