Zāģzivis — apraksts, sugas, dzīvesvieta un aizsardzība

Zāģzivis: ieskats sugu daudzveidībā, dzīvesvietās, unikālajā zāģveida purnā un aizsardzībā — fakti, draudi un kā palīdzēt šiem milžiem izdzīvot.

Zāģveidīgās zivis ir raju dzimtas zivis, kurām ir garš, plakanīgi saplacināts ķermenis, līdzīgs haizivs ķermenim. Viena no raksturīgākajām pazīmēm, kas atšķir pīļzivis (zāģzivis) no citām raju dzimtas zivīm, ir to garais, zāģim līdzīgais purns — rostrums. Abās šā purna pusēs atrodas rindas mazu, asu „zobu”, kas vizuāli līdzinās zāģim (zāģim) un tiek izmantoti gan medībās, gan zemūdens substrāta izkustināšanā.

Izskats un uzbūve

Zāģzivīm ir mute, nāsis un žaunu spraugas zem ķermeņa, gluži kā citām rajām. Krūšu spuras ir plašas un saplacinātas, veidojot raksturīgo „spārnu” izskatu. Tāpat kā citas raju sugas, kad tās nosēžas uz grunts, tās uzņem ūdeni caur divām spirakulām, kas atrodas tieši aiz acīm — tas ļauj tām elpot žaunām, neradot smilšu ieplūdi. Zāģzivīm ir arī labi attīstīta elektroreceptoru sistēma (ampuļas), kas palīdz sajust lauka radītās elektriskās svārstības un izsekot slēptajiem plēsējiem vai laupījumu.

Sugas un izmēri

Pastāv vairākas zāģzivju sugas — kopumā pēdējos gados tiek atzītas aptuveni piecas dzīvas sugas (piemēram, Pristis un Anoxypristis ģintis). Dažas sugas var izaugt ļoti lielas — līdz aptuveni 7 metriem jeb ~23 pēdām, taču daudzas citas sugas ir mazākas. Rostrum proporcijas, zobu skaits un ķermeņa izmēri atšķiras starp sugām, un tie palīdz noteikt sugas piederību.

Dzīvesvieta un uzvedība

Zāģzivis parasti dzīvo siltajos tropu un subtropu piekrastes ūdeņos — seklās līcī, estuāros, mangrovju zonās un upēs. Dažas sugas ļaujas ienirt saldūdeņos pat desmitiem kilometru no jūras. Tās bieži staigā pa grunts substrātu, izmantojot rostrumu, lai izceltu zili dzīvojošas zivis un rakšķus no smiltīm. Zāģzivis ir galvenokārt diennakts un krēslainas aktivitātes sugas, un vairākas sugas ir vientuļnieces vai viegli sastopamas nelielās grupās.

Barība un medības

Zāģzivju barībā dominē zivis, vēžveidīgie un citi mazie gruntsdzīvnieki. Rostrum tiek izmantots gan kā sensors — tas uztver vibrācijas un elektriskās pazīmes —, gan kā ierocis: zāģveidais purns var satraumēt vai nogalināt laupījumu, kā arī izkustināt slēptos organismus no smiltīm. Dažkārt tās izmanto purnu, lai slaucītu cauri smiltīm un atklātu barību.

Reprodukcija

Zāģzivis vairojas iekšķīgi — notiek iekšēja apaugļošanās, un mātītes dzemdē dzīvus mazuļus. Paaudzēšanās cikls parasti ir lēns: sugas sasniedz dzimumgatavību pēc vairākiem gadiem, un dzemdību biežums var būt zems. Mazuļi jau piedzimst salīdzinoši lieli un spējīgi patstāvīgi peldēt un medīt, taču ir jutīgi pret plēsējiem un antropogēnajiem draudiem.

Draudi un aizsardzība

Zāģzivju populācijas pasaulē ir būtiski sarukušas. Galvenie draudi ir:

• intensīva zveja (gan apzināta medīšana, gan blaknezveja),
• dzīvesvietu degradācija — mangrovju izciršana, upju regulēšana un piekrastes attīstība,
• tirdzniecība ar zāģiem un žaunām kā dekoratīviem priekšmetiem vai medicīnas izejvielām.

Sadarbība ar cilvēkiem un drošība

Zāģzivis parasti nav bīstamas cilvēkiem, taču to garais un asais rostrums var radīt nopietnus ievainojumus, ja dzīvnieks tiek satriekts vai provokēts (piemēram, jūras malā satvertā zivs vai brīvi turēta zivis bojā). Tāpat cilvēki tiek aicināti necelt un nekaitināt redzētas zāģzivis — pareiza rīcība un atbildīga zveja palīdz mazināt sadursmes un glābt sugas no izzušanas.

Uzlabota sugu izpēte, jūras ekosistēmu aizsardzība un stingrāka tirdzniecības kontrole ir būtiskas, lai nodrošinātu šo unikālo raju dzimtas pārstāvju nākotni.

Meklēt pēc burta