Jūras gurķi (Holothuroidea) — definīcija, sugas un bioloģija

Jūras gurķi (Holothuroidea): definīcija, sugas un bioloģija — uzzini par to uzbūvi, dzīves vidi, elpošanu, aizsardzību un kulinārijas nozīmi Āzijā.

Jūras gurķi ir adatādaiņu (Holothuroidea) klase. Tiem ir iegarens, cilindrisks vai bumbuļveida ķermenis, kas segts bieza, elastīga āda. Jūras gurķi parasti dzīvo uz vai tuvu okeāna dibenam, bet dažas sugas var atrast arī piekrastes seklumos un korālu rifos. Lielākā daļa jūras gurķu ir maitēdāji, kas barojas ar organisko vielu sadalījumu nogulsnēs vai filtrē ūdenī suspendētus organiskos daļiņas. Pasaulē ir aptuveni 1 500 jūras gurķu sugu, un daudzas no tām ir ekoloģiski nozīmīgas, bet dažas tiek komerciāli zvejotas cilvēku patēriņam — īpaši Austrumāzijā, kur Ķīnieši un citas tautas tos izmanto kā pārtiku (bêche-de-mer) un tradicionālajā medicīnā.

Izskats un skelets

Tāpat kā visiem adatādaiņiem, arī jūras gurķiem tieši zem ādas ir endoskelets - kaļķainas struktūras, kas parasti ir reducētas līdz izolētām kauliņiem, ko savieno saistaudi. Šie kauliņi (ossikulas) var būt dažādu formu — adatiņas, ķēlītes vai plakanas plāksnītes — un tie piešķir ķermenim formu un daļēju aizsardzību. Dažām sugām ossikulas var paplašināties līdz saplacinātām plāksnēm, veidojot bruņas; tomēr Pelaģiskajām sugām skeleta nav, jo tām ir adaptācijas dzīvei atklātā ūdenī.

Elpošana, kustība un nervu sistēma

Jūras gurķiem ir īpaša elpošanas sistēma — tā dēvētie elpošanas koki vai elpošanas zars, kas savienots ar zarnu un darbojas kā gāzu apmaiņas orgāns. Daudzām sugām elpošana notiek arī caur ādu un cilia palīdz kustību šķidruma plūsmā. Kustību nodrošina ūdens asinsvadu sistēma un ūdensvadu (vazālkas) sistēmas pūšļi ar kājiņām (tubefeet), kas darbojas kā slaucīšanas vai rāpošanas orgāni. Nervu sistēma ir difūza, centrēta ap radiāliem nervu joslām un apkakles ganglijām ap mutes reģionu.

Barošanās un ekoloģiskā loma

Lielākā daļa jūras gurķu ir bentiskie maitēdāji: tie raktā vai slauka nogulumus, no kuriem izfiltrē organiskās daļiņas un baktērijas. Citi ir filtrētāji, izmantojot mutes apmali ar piesūcekļiem vai slīdājošiem dziedzeriem. Šī barošanās darbība ir svarīga okeānu ekosistēmām — jūras gurķi attīra sedimentus, pārstrādā barības vielas un uzlabo substrāta kvalitāti, kas ietekmē citus dzīvniekus un aļģu kopienas.

Reprodukcija un attīstība

Daudzi jūras gurķi vairāk vai mazāk atšķirīgi vairojas gan seksuāli, gan bezdzimumiski. Seksuālajā reprodukcijā notiek ārēja apaugļošana — mātītes un tēviņi izdala olšūnas un spermu ūdenī, no kurām attīstās brīvi peldjošas lārvas (aurula un doliolaria stadijas), kas pēc noteikta laika metas pie dibena un pārvēršas par pieaugušiem indivīdiem. Dažas sugas spēj reģenerēt zaudētas daļas, un ir zināmas arī asexuālās pavairošanās formas, piemēram, šķelšanās.

Aizsardzība pret plēsējiem

Jūras gurķiem ir vairāki aizsardzības mehānismi:

• Maskēšanās un kuļķošana — pieaugušie var izvairīties no plēsējiem, slēpjoties vai pārvietojoties naktī;
• Eviscerācija — spēja izvadīt iekšējos orgānus caur muti vai anālo atveri, kas novērš plēsēja uzmanību; vēlāk orgāni tiek atjaunoti;
• Cuvier tubules — dažas sugas izdala lipīgas, toksiskas šķiedras, kas var ietekmēt plēsējus;
• Ķīmiskā aizsardzība — daži jūras gurķi satur toksiskas vai nepatīkamas ķīmiskas vielas, kas samazina plēsēju interesi.

Ekonomiskā un kultūras nozīme

Dažas sugas ir nozīmīgas komerciāli — tās tiek zvejotas, žāvētas un eksportētas kā delikatese bêche-de-mer. Pārzveja un pārmērīga eksploatācija ir radījusi problēmas daudzām populācijām, tāpēc daudzviet ir noteikti zvejas ierobežojumi un aizsardzības pasākumi. Jūras gurķi arī tiek pēti medicīnā, jo to ķīmiskie savienojumi var būt bioloģiski aktīvi.

Daudzveidība un izplatība

Jūras gurķi sastopami visos okeānos — no seklajiem piekrastes ūdeņiem līdz dziļumiem virs 5 000 metru. Sugas atšķiras pēc izmēra (no dažiem centimetriem līdz vairākiem desmitiem centimetru garumā), formas un dzīvesveida. Zināmākie ģinti ir, piemēram, Holothuria, Stichopus un Apostichopus, taču taksonomija ir sarežģīta un pastāv pastāvīgas pārskatīšanas, jo jaunas sugas tiek atklātas un ģenētiskie pētījumi sniedz jaunu informāciju.

Kopsavilkumā: jūras gurķi ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga adatādaiņu grupa ar unikālām morfoloģiskām un fizioloģiskām īpašībām — no endoskeleta attīstības līdz īpašām elpošanas struktūrām un aizsardzības stratēģijām. Tos pētī gan ekologi, gan komerciālie nozares, kā arī aizsardzības speciālisti.

Pārskats

Jūras gurķi savā starpā sazinās, nosūtot hormonu signālus caur ūdeni.

Ievērojama šo dzīvnieku īpašība ir kolagēns, kas veido to ķermeņa sieniņu. To var atlaist un savilkt pēc vēlēšanās. Ja dzīvnieks vēlas izspraukties cauri nelielai spraugai, tas var atvienot kolagēna savienojumus un ieplūst telpā. Lai šajās spraugās pasargātu sevi, jūras gurķis savieno visas kolagēna šķiedras, tādējādi padarot savu ķermeni atkal stingru.

Dzīvniekiem ir iekšējais elpošanas koks, kas peld iekšējā ūdens dobumā. Aizmugurē ūdens tiek iesūknēts un izspiests no kloākas, tāpēc notiek gāzu apmaiņa ar respiratora koku zarnās. . ^p80

Aizsardzība

Dažas koraļļu rifu jūras gurķu sugas aizstāv sevi, izmetot lipīgus kuviriāna kanāliņus, lai iepītu potenciālos plēsējus. Šie kanāliņi ir piestiprināti pie elpošanas koka zarnās. Kad šie gurķi ir pārsteigti, tie var izspiest caur plīsumu kloākas sieniņā. Tas izsmidzina lipīgus pavedienus pa visu plēsēju. Atkarībā no sugas pusotras līdz piecu nedēļu laikā izaug jaunas caurulītes. Šo kanāliņu izdalīšanos var pavadīt arī toksiskas ķīmiskas vielas, kas pazīstama kā holoturīns un kurai ir līdzīgas īpašības kā ziepēm. Šī ķimikālija var nogalināt jebkuru tuvumā esošu dzīvnieku, un tas ir vēl viens veids, kā šie dzīvnieki var aizsargāties. Citi gurķi, kuriem nav šīs ierīces, var sašķelt zarnu sieniņu un izspraukt zarnu un elpošanas ceļu. Vēlāk tie tos reģenerē. Zoologi, kas to pieredzējuši, uzskata, ka tas ir iespaidīgs atbaidīšanas līdzeklis. "Nekārtība, ko var radīt viens īpatnis, ir jāredz, lai tai noticētu." . ^p81

Šo aizsargsistēmu esamība izskaidro, kāpēc holotūrieši varēja iztikt bez spēcīgā skeleta, kāds bija viņu senčiem.

Barošana

Ap muti vienmēr ir izteikti pārveidotas cauruļu kājiņas. Tās ir sazarotas un ievelkamas, daudz lielākas par parastajām cauruļveida kājiņām. Atkarībā no sugas jūras gurķiem ir no desmit līdz trīsdesmit šādiem taustekļiem. Ap muti un barības vadu ir lielāku kauliņu gredzens, pie kura piestiprināti cauruļveida kāju muskuļi. Ar saviem lipīgajiem taustekļiem dzīvnieks savāc detritus un sīkus organismus.

Jūras gurķis, Kokosriekstu sala, Havaju salas


Seišelu salu jūras gurķis pašaizsardzības nolūkos no anālās atveres izmet lipīgus pavedienus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir jūras gurķi?

J: Kāds ir jūras gurķu ķermenis?

J: Kur dzīvo jūras gurķi?

J: Ar ko pārtiek lielākā daļa jūras gurķu?

J: Cik ir jūras gurķu sugu?

J: Vai jūras gurķiem ir kādas unikālas īpašības?

J: Kam ķīnieši izmanto jūras gurķus?

Meklēt pēc burta