Pakistānas veidošanās un Bangladešas atdalīšanās: cēloņi un vēsture

Pakistānas izveides un Bangladešas atdalīšanās vēsture: islāma nacionālisms, politiskā korupcija, ekonomiskā nevienlīdzība un 1971. gada neatkarības cēloņi.

Pakistāna tika izveidota 1947. gadā kā atsevišķa valsts koloniālās Indijas musulmaņiem. Musulmaņu kustības par Pakistānas izveidi — galvenokārt Musulmaņu līga un tās vadītājs Mohammeds Ali Džinnahs — ieguva atbalstu no izglītotajiem musulmaņiem un līderiem no dažām teritorijām, īpaši no musulmaņu minoritāšu štata Apvienotajā provincē un Bombejas prezidentūrā, taču plašākos musulmaņu vairākuma reģionos, piemēram, Pendžābā, Sindā vai Bengālijā, idejas atbalsts sākotnēji bija nevienmērīgs. Tās veidošanos uzskatīja par realizāciju islāma nacionālisma principiem. Drīz pēc neatkarības Pakistāna bija sadalīta ģeogrāfiski: Rietumpakistāna (mūsdienu Pakistāna) un Austrumpakistāna (koloniālā Austrumbengālija), kuras atradās aptuveni 1 600 km attālumā viena no otras.

Politiskā un ekonomiskā fona 1947–1960. gados

Pēc neatkarības Pakistāna saskārās ar smagām problēmām: liela migrācija (miljoniem pārvietotu cilvēku), sadursmes un nemieri, administratīvas institūcijas, kuras bija jākārto no jauna, un sašķelta ekonomika. Politiskā vara koncentrējās galvenokārt Rietumpakistānā, kur atradās valsts galvaspilsēta un lielākā daļa elites. Austrumpakistānas iedzīvotāju skaits bija lielāks, taču ekonomiska un politiska varas dalīšana bija nelīdzsvarota. Šī nevienlīdzība radīja pagaidu un ilgtermiņa spriedzi starp abiem valsts "spārniem" — gan kultūras, gan ekonomiskā ziņā.

Galvenie konflikti un cēloņi Bangladešas atdalīšanai

Par nozīmīgiem faktoriem, kas noveda pie 1971. gada iznākuma, bieži min:

• Valsts pārvaldē un birokrātijā valdoša korupcija un politiska neelastība, kas ierobežoja Austrumbengālijas spēju ietekmēt centrālos lēmumus.
• Ekonomiskā nevienlīdzība — Austrumpakistānas iedzīvotāji juta, ka viņu resurss un nodokļi netiek adekvāti reinvestēti reģionā.
• Valodas un kultūras jautājums: 1952. gada Bengālijas valodas kustība par bengāļu valodas statusu (valsts valodas jautājums) radīja spēcīgu etnisku identitātes apziņu un konflikta avotu ar centru.
• Politiskā marginalizācija: reprezentatīvas valdības trūkums un centienu apspiest austrumpakistāniešu nacionālās prasības, ko virzīja tādas partijas un līderi kā Awami League un Mujibur Rahman (bieži rakstīts arī kā Mujeeb-ur-Rehman).
• Virsotnes incidenti: 1970. gada vēlēšanas, Bholas ciklona katastrofālā seku pārvaldība austrumos 1970. gada nogalē un Pakistānas centrālās valdības lēnā reakcija — tie visi saasināja situāciju.

1970.–1971. gada notikumu gaita

1970. gada decembra vispārīgajās vēlēšanās Awami League (vadībā — Sheikh Mujibur Rahman) ieguva skaidru pārsvaru Austrumpakistānā un faktiski varēja nodrošināt parlamentāro vairākumu visā valstī. Tomēr militārā un civildienesta elite Rietumpakistānā pretojās varas nodošanai. 1971. gada martā Pakistānas armija sāka represijas Austrumpakistānā — operāciju, kas pazīstama kā Operation Searchlight, un kas izraisīja plašu vardarbību, masu slepkavības un miljonu bēgļu plūsmu uz Indiju.

26. martā 1971. tika pasludināta Bangladešas neatkarība. Pēc mēnešiem ilgām cīņām starp neatkarības cīnītājiem un Pakistānas spēkiem, Indija 1971. gada decembrī intervenēja atbalstot Bangladešas partizānus. Pēc īsas kara kampaņas starp Indiju un Pakistānu Pakistānas spēki Austrumpakistānā kapitulēja 16. decembrī 1971. Rezultātā izveidojās neatkarīgā Bangladešas Tautas Republika (Bangladeša).

Starptautiskais konteksts

Notikumi notika Padomju Savienības — ASV — Ķīnas aukstā kara fona apstākļos. ASV un Ķīna saglabāja sakarus ar Pakistānu, savukārt Indija 1971. gadā parakstīja drošības līgumu ar PSRS. Starptautiskais spiediens, bēgļu krīze un humanitārā traģēdija vēlāk nostiprināja Indijas lomu konfliktā un paātrināja diplomātiskos lēmumus par Bangladešas neatkarības atzīšanu.

Sociālās un politiskās sekas

• Bangladeša kļuva par neatkarīgu valsti, tomēr cieta milzīgas cilvēku un materiālās zaudējumus — simtiem tūkstošu līdz miljonam cilvēku zaudējumos ir dažādi novērtējumi.
• Pakistāna zaudēja Austrumpakistānu, tika novērtēta kā humānā un politiskā neveiksme tās centrālajai vadībai un militārai elitai.
• Konflikts mainīja reģionālo drošības līdzsvaru Dienvidāzijā un ietekmēja attiecības starp Indiju, Pakistānu un Bangladešu ilgtermiņā.

Kopsavilkums

Pakistānas veidošanās balstījās uz ideju par atsevišķu valsti musulmaņiem un uz islāma nacionālismu, bet neatkarības pēcpadomju gados neatrisinātie etniskie, valodas un ekonomiskie jautājumi, centrālās varas koncentrācija Rietumos un vāja pārvalde Austrumpakistānā radīja spriedzi, kas kulminēja 1971. gada karā un Bangladešas atdalīšanā. Galvenie atslēgas faktori bija politiska marginalizācija, ekonomiskā nevienlīdzība, valodas jautājumi, centrālās varas atsaucība uz katastrofām (piemēram, Bholas ciklons) un 1970. gada vēlēšanu nespēja nodrošināt mierīgu varas nodošanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kad tika izveidota Pakistāna?

J: Kas bija virzītājspēks kustībai par Pakistānas izveidi?

J: Kas izraisīja ekonomisko nevienlīdzību starp abiem valsts spārniem?

Kādi bija daži galvenie faktori, kas veicināja Bangladešas kļūšanu par neatkarīgu valsti?

J: Kā Pakistānas veidošanā ietekmēja islāma nacionālisms?

J: Kuras teritorijas pievienojās Pakistānas lietai tās pēdējos gados pirms neatkarības iegūšanas un sadalīšanas?

Meklēt pēc burta