Salomonīdu dinastija (Etiopija): vēsture, izcelsme un valdnieki 1270–1975

Salomonīdu dinastija (Etiopija): detalizēta vēsture, izcelsme un valdnieku hronika 1270–1975 — imperatori, leģendas un politiskās pārmaiņas.

Salomonīdu dinastija bija imperatoru līnija, kas Etiopijā valdīja galvenokārt no 1270. līdz 1975. gadam, ar dažiem starpgadījumiem un īslaicīgām pārvaldēm ārpus dinastijas. Dinastija tradicionāli saistīta ar leģendāru izcelsmi un ilgstošu ietekmi uz Etiopijas politiku, reliģiju un kultūru. Bija arī citi imperatori un valdnieki, kas nebija no Salomonīdu atzara, taču lielāko daļu laika pie varas atradās Salomonīdi.

Kad etiopiešu imperatori uzņēma troņa titulus, bieži tika lietots regnāls vārds vai tituls, nevis dzimtas vārds. Piemēram, Jēkuno Amlaks, ko vēsture uzskata par Salomonīdu atjaunotāju 1270. gadā, kā valdnieks izmantoja vārdu Tasfa Iyassus.

Dinastijas sākums bieži tiek datēts ar 1270. gadu, kad Jēkuno Amlaks gāza pēdējo Zagve dinastijas valdnieku un tika iecelts par karali. Eiropas vēsturnieki parasti uzskata Jēkuno Amlaku par pirmo Salomonīdu valdnieku savā hronoloģijā, taču etiopiešu tradīcija saista dinastiju ar daudz vecāku mitoloģisku izcelsmi: daudzos etiopiešu avotos par pirmajiem Salomonīdu dinastijas valdniekiem uzskata Meneliku I — Izraēlas ķēniņa Salamana un Šebas karalienes dēlu.

Vēsturisks un kultūras konteksts

Salomonīdu dinastijas autoritāte bija cieši saistīta ar Etiopijas Ortodoksā baznīcas (Ethiopian Orthodox Tewahedo Church) atbalstu un ar leģendāro celšanu, ka valdnieki ir pēctece no Salamana un Šebas. Šī leģenda kalpoja kā spēcīgs politisks un reliģisks legitimizācijas instruments. Dinastijas valdīšanas laikā Etiopija saglabāja kristīgo identitāti, cīnijās pret islāma karaspēkiem Rietumu un Austrumu ietekmes konkurences apstākļos, kā arī vēlīnajā periodā — pret Eiropas koloniālajām ambīcijām.

Galvenie valdnieki un nozīmīgākie notikumi

• Jēkuno Amlak (1270—k.1285) — tradicionāli uzskatāms par Salomonīdu dinastijas atjaunotāju pēc Zagwe dinastijas krišanas.
• Amda Seyon I (1314–1344) — stiprināja centrālo varu, paplašināja robežas un nostiprināja impērijas pozīcijas.
• Zara Yaqob (1434–1468) — veica baznīcas reformu, pastiprināja administrāciju un kultūras attīstību.
• Lebna Dengel (1508–1540) un Gelawdewos (1540–1559) — vadīja cīņas pret musulmaņu karavadoni Ahmad ibn Ibrahim al‑Ghazi (Gragn), kas radīja lielu draudu impērijai 16. gadsimtā.
• Susenyos I (1607–1632) — īslaicīgi pieņēma katoļticību, kas izraisīja plašus iekšpolitiskus nemierus; pēc tam nāca Fasilides, kurš atjaunoja pareizticību un nodibināja pilsētu Gondar kā galvaspilsētu.
• Fasilides (1632–1667) — nostiprināja valsts institūcijas un izveidoja Gondaras pilišķu centru (tā dēvētās Gondaras pilis).
• Meneliks II (1889–1913) — modernizēja valsti: iepazīstināja ar jauniem ieročiem, centralizēja varu, paplašināja robežas un uzvarēja Itāliju Advas kaujā 1896. gadā, kas kļuva par simbolisku atspēru pret koloniālismu.
• Lij Iyasu (1913–1916) — īss valdīšanas periods, tika gāzts pirms kronēšanas; viņa valdīšana un arests izraisīja starpniecību un pāreju uz Zewditu laiku.
• Zewditu (1916–1930) — pirmā un vienīgā 20. gadsimta sieviešu imperatore; viņas valdīšanas laikā de facto ietekmi ieguva Ras Tafari Makonnen (nākamais Haile Selassie).
• Haile Selassie I (kāletes 1930–1974, faktiski valdīja 1930–1936 un 1941–1974) — veica modernizācijas reformu, ieviesa konstitūcijas, pārstāvēja Etiopiju Starptautiskajās institūcijās (piem., Tautu Savienība/ANO), tika izsūtīts Itālijas okupācijas laikā (1936–1941) un pēc atgriešanās turpināja centralizēt valsti. Viņa valdīšana beidzās ar 1974. gada karaspēka un politisko nemieru sēriju.

Pašas dinastijas pārtrauktā valdīšana un tās mantojums

20. gadsimta sākumā un vidū Etiopija saskārās ar modernizācijas izaicinājumiem, ārējām agresijām (īpaši Itālijas okupāciju 1936–1941) un iekšpolitiskām spriedzenēm. Haile Selassie centieni modernizēt valsti un saglabāt monarhiju saistījās ar sociālajām un ekonomiskajām problēmām — vairākiem bada periodiem, sociālo nevienlīdzību un militāru neapmierinātību.

1974. gadā militārie apvērsumi, streiki un plaši nemieri noveda pie imperatora Haile Selassie gāšanas. Pēc valdības krišanas nāca pie varas marksistisks militārs režīms, kas pazīstams kā Derg, un 1975. gadā monarhija oficiāli tika atcelta. Haile Selassie mira 1975. gadā ieslodzījumā; apstākļi ir apšaubāmi un tiek plaši pētīti.

Noslēgums

Salomonīdu dinastija ir bijusi centrāla Etiopijas vēsturē gandrīz septiņus gadsimtus, ietekmējot reliģiju, valsts institūcijas, teritoriālo paplašināšanos un nacionālo identitāti. Lai gan daļa no šīs varas bija balstīta mitoloģiskā leģendā par Salamanu un Šebu, dinastijas ilgums un spēja adaptēties dažādiem vēsturiskiem izaicinājumiem padara to par vienu no nozīmīgākajiem vēsturiskajiem elementiem Etiopijas un Āfrikas vēsturē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Solomonīdu dinastija?

J: Vai bez Solomonīdu dzimtas valdniekiem bija arī citi imperatori?

J: Vai imperatori, kļūstot par Etiopijas imperatoriem, lietoja savu īsto vārdu?

J: Kas bija pirmais Salomonīdu imperators?

J: Kādu vārdu Jēkuno Amlaks lietoja pēc tam, kad viņš kļuva par valdnieku?

J: Kas, pēc Eiropas vēsturnieku domām, bija pirmais dinastijas valdnieks?

J: Kas, kā teikts lielākajā daļā Etiopijas grāmatu, bija pirmais dinastijas imperators?

Meklēt pēc burta