Soricomorpha ("zīdītājveidīgie") bija ierosināta bioloģiskā grupa zīdītāju klasē, kuras mērķis bija apvienot mazas, galvenokārt kukaiņēdājas sugas ar līdzīgām ekoloģiskām un morfoloģiskām iezīmēm. Tradicionāli tajā iekļāva mazās un īpatnējās grupas, piemēram, rāpuļus (Soricidae), solenodoni (Solenodontidae) un kurmjus (Talpidae). Daļa klasifikāciju arī pievienoja izmirušo Karību salas ģimeni Nesophontidae, tādējādi kopējais sadalījums parasti aptvēra četras ģimenes, no kurām viena bija izmirusi.
Sastāvs un īpašības
Grupas pārstāvji parasti ir mazi, aktīvi kukaiņēdāji vai visēdāji ar ātru vielmaiņu, asiem zobiem un labi attīstītu ožu. Galvenās taksonomiskās vienības bija:
- Rāpuļi (Soricidae) — plaši izplatīti, bieži mazāki zīdītāji ar smailu snuķi; dažu sugu siekalās ir ķīmiski aktīvas vielas (kā viegla indi).
- Kurmji (Talpidae) — pielāgojušies dzīvei pazemē, ar spēcīgām priekšķepām rakšanai.
- Solenodoni (Solenodontidae) — naktī aktīvi, ar garu snuķi; obeidzīgas gan ar primitīvāku ārējo izskatu, gan retu īpašību — dažām sugām ir indīga siekala.
- Izmirušā ģimene Nesophontidae — Holocēnā izmirušas Karību salas radinieku grupas, iespējams, cilvēka darbības un ievazāto plēsēju dēļ.
Kāpēc klasifikācija mainījās
Soricomorpha tika ierosināta galvenokārt uz morfoloģiskas līdzības pamata, tomēr molekulāro datu (DNS sekvencēšanas) pētījumi parādīja, ka vecākā kārta Insectivora bija polifītiska — tajā apvienotas grupas, kas nav tuvāk radniecīgas viena otrai. Sekvencēšanas rezultāti norādīja, ka daži kukaiņēdāji, kuri iepriekš tika pieskaitīti Insectivora, patiesībā pieder dažādiem evolūcijas pavedieniem (piemēram, daļa no tiem — pie Afrikā un Madagaskarā sastopamajiem afroteriem).
Turpmākas filogenētiskās analīzes atklāja, ka neliels, tomēr plašāks zīdītāju klāsts — tajā skaitā rāpuļi, kurmji, solenodoni un arī ērneklveidīgie (Erinaceidae — sienāži un līdzīgie) — veido monofilisku grupu. Šī dabiskā kukaiņēdāju līnija tika nodēvēta par Eulipotyphla, un tā nodrošināja stabilāku un bioloģiski pamatotāku klasifikāciju nekā atsevišķā Soricomorpha. Tādējādi Soricomorpha kā atsevišķs klads vairs netiek plaši lietota modernajā taksonomijā; tās sastāvdaļas parasti tiek iekļautas Eulipotyphla.
Nākotnes pētījumi un nozīme
Molekulārie dati, ieskaitot mitohondriālās un kodola DNS sekvencēšanu, turpina precizēt attiecības starp šiem zīdītājiem. Taksonomijas izmaiņas nav tikai terminoloģiskas — tās atspoguļo dziļākas zināšanas par evolūciju, biogeogrāfiju un sugu aizsardzības prioritātēm. Piemēram, retos solenodonus un izmirušo Nesophontidae pētījumi sniedz informāciju par Karību salu faunas izmaiņām pēc cilvēku ieceļošanas, bet rāpuļu un kurmju daudzveidība ilustrē pielāgošanās dažādām dzīves nišām.
Kopsavilkumā: Soricomorpha bija noderīgs posms zīdītāju taksonomijas attīstībā, taču plašāki molekulārie pētījumi parādīja, ka loģiskāk un atbilstošāk evolūcijai ir izmantot jauno kārtu Eulipotyphla, kurā iekļauti tradicionālie "sorikomorfi" kopā ar citām radniecīgām grupām.