Suzafons — vēsture, uzbūve un izmantošana maršējošos orķestros

Suzafons — uzzini tā vēsturi, uzbūvi un lomu maršējošos orķestros: no Dž. F. Sūzas izgudrojuma līdz mūsdienu dizainam un materiālu izvēlei.

Suzafons (ASV: /ˈsuːzəfoʊn/) ir pūšaminstruments, kas pieder tai pašai pūtēju instrumentu saimei kā plašāk pazīstamā tūba. To ap 1893. gadu pēc amerikāņu kapelmeistara Džona Filipa Sūzas (John Philip Sousa, kura vārdā toreiz tika nosaukts instruments) norādījumiem radīja J. V. Pepers (J. W. Pepper), un tas tika konstruēts tā, lai to būtu vieglāk spēlēt stāvus vai maršējot nekā koncerttūbu. Tai bija arī jānes instrumenta skaņa virs orķestra galvām. Līdzīgi kā tuba, skaņa tiek radīta, virzot gaisu gar lūpām, liekot tām vibrēt jeb "bungot" lielā, kausveidīgā iemutiņā. Atšķirībā no tubas šis instruments ir izliekts apļveida, lai tas pieguļ mūziķa ķermenim; tas beidzas ar lielu, izliektu zvanu, kas ir vērsts uz priekšu, izvirzot skaņu priekšā spēlētājam. Tā kā to ir viegli nēsāt un tas izstaro skaņu, to plaši izmanto maršējošos orķestros, kā arī dažādos citos mūzikas žanros. Sākotnēji suzafonus izgatavoja no misiņa, bet 20. gadsimta vidū tos sāka izgatavot no vieglākiem materiāliem, piemēram, stikla šķiedras; mūsdienās plaši izmanto abu veidu instrumentus.

Vēsture un attīstība

Suzafona ideja radās kā praktisks risinājums zemu toņu projektēšanai maršējošā personā. Džona Filipa Sūzas iniciatīva 19. gadsimta beigās noveda pie instrumenta dizaina, kas apņem muzikanta ķermeni, ļaujot ērtāk to nēsāt ilgstošu parāžu un priekšnesumu laikā. Sākotnējie modeļi bija masīvāki un izgatavoti no misiņa; vēlāk ražotāji eksperimentēja ar vieglākiem sakausējumiem un kompozītmateriāliem, lai samazinātu svaru un uzlabotu ergonomiku.

Uzbūve un tehniskās īpašības

Suzafons pamata konstrukcija atgādina tubu: ir liels zvans, garas izliektas caurules un ierīce ar iemutiņu. Galvenās atšķirības:

• Apļveida rāmis: caurules apvijies ap mūziķa ķermeni, tāpēc instruments balansē uz pleca vai ar speciālu siksnu/harnessu.
• Priekšā vērsts zvans: nodrošina labu skaņas projicēšanu uz priekšu, kas ir vēlama maršēšanas situācijās.
• Vārstu sistēma: parasti izmanto trīs vai četrus virzuļvārstus (pistons type), retāk – rotējošos vārstus, līdzīgi kā tubām.
• Iemuti: liels, līdzīgs tām, ko izmanto tubā, un spēles tehnika ir ļoti tuva tubai.

Materiāli un svars

Tradicionāli suzafoni tiek veidoti no misiņa, kas nodrošina siltu, pilnīgu toni un labu rezonansi. 20. gadsimtā parādījās stikla šķiedras (fiberglass) modeļi, kas ir būtiski vieglāki un izturīgāki pret laikapstākļiem—tāpēc populāri maršējošos sastāvos. Mūsdienās pieejami arī hibrīdmateriāli un pārklājumi (laku, krāsu, chromu), kas ietekmē gan izskatu, gan daļēji arī skanējumu.

Toni, diapazons un varianti

Suzafona diapazons ir tuvs koncerttubai, tās funkcionālais uzdevums ir nodrošināt zemu basa reģistru. Biežāk sastopamie maršējošie modeļi ir B♭ vai C tonī (atkarībā no orķestra prasībām), bet pastāv arī E♭ un F varianti. Ir pieejami gan vienkāršāki trīsvārstu modeļi, gan sarežģītāki četru vārstu instrumenti, kas paplašina diapazonu un intonācijas iespējas.

Spēles tehnika un ergonomika

Spēles pamati ir līdzīgi tubai: spēlētājs kontrolē elpu, lūpu vibrāciju un vārstu kombinācijas. Tomēr suzafona apļveida forma un priekšā vērstais zvans pieprasa specifisku pozicionēšanu un balansēšanu uz pleca. Lai atvieglotu nēsāšanu maršējot, izmanto dažādas siksnas un plecu spilventiņus vai speciālus harnessus, kas pārdala slodzi uz ķermeni. Stāvot vai maršējot, svarīgi ir saglabāt pareizu pozīciju, lai nodrošinātu brīvu elpošanu un stabilu intonāciju.

Izmantošana mūzikā

Suzafons ir neatņemama maršējošo orķestru, universitāšu un militāro grupu sastāvdaļa, kur tas aizvieto vai papildina koncerttubu. Tas labi darbojas arī:

• Amerikāņu džeza un Jaunorleānas brāžas (New Orleans brass) tradīcijās;
• populārajā mūzikā, skas un reģī žanros;
• pārnēsājamās ansambļu un ielu parāžu priekšnesumos;
• dažreiz — studijas ierakstos, kad nepieciešama īpaša, "projicēta" basa skaņa.

Uzturēšana un praktiski padomi

Regulāra suzafona kopšana ietver vārstu eļļošanu, iekšējo tīrīšanu, regulāru skalošanu un skrāpējumu, kā arī izliektu daļu pārbaudi. Fiberglass modeļiem nepieciešama citāda kopšana nekā misiņa korpusiem (piemēram, krāsas vai virsmas aizsardzība). Denti un deformācijas jālabo pie kvalificēta instrumentu meistara, jo tie var ietekmēt intonāciju un brīvu gaisa plūsmu.

Ražotāji un izvēle

Pieprasījums pēc suzafoniem nodrošina plašu ražotāju klāstu — no tradicionālajiem misiņa meistariem līdz uzņēmumiem, kas specializējas vieglos kompozītmateriālos. Izvēloties instrumentu, jāņem vērā svara un skanējuma līdzsvars, tonalitāte, vārstu kvalitāte un ergonomika (kā tas sēžas uz pleca). Pirms iegādes ieteicams izmēģināt vairākus modeļus un, ja iespējams, konsultēties ar pieredzējušu suzafona vai tubas pedagogiem.

Kopsavilkums

Suzafons ir specializēta tūbas atzara versija, kas radīta, lai nodrošinātu jaudīgu, priekšā vērstu basu maršējošos un stāvošos ansambļos. Tā apļveida konstrukcija padara to ērtāku nēsāšanai un uzlabo skaņas projekciju, savukārt materiālu un konstrukcijas variācijas ļauj pielāgot instrumentu gan profesionāliem, gan mācību mērķiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir suzafons?

J: Kas radīja suzafonu?

J: Kā uz suzafona tiek radīta skaņa?

J: Kas padara zūzafonu vieglāku nekā citus instrumentus?

J: Kāpēc zūzafoni tiek izmantoti maršējošajos orķestros?

J: No kādiem materiāliem ir izgatavoti mūsdienu suzafoni?

J: Kādā virzienā kustas skaņa, spēlējot ar zūzafonu?

Meklēt pēc burta