Austrālijas Pārstāvju palātas priekšsēdētājs (spīkers): loma un vēsture

Vēlēšanas

Priekšsēdētāju ievēl Pārstāvju palāta aizklātā balsojumā. Vēlēšanas rīko Austrālijas Pārstāvju palātas sekretārs. Spīkerim vienmēr ir jābūt, un, ja šis amats kļūst vakants, pirms parlaments var veikt jebkādus citus pasākumus, ir jānotiek vēlēšanām.

Austrālijā runātājs parasti joprojām ir aktīvs savas partijas biedrs. Viņi turpina piedalīties partijas sanāksmēs, un vispārējās vēlēšanās viņi kandidē kā partijas kandidāti. Tomēr sers Frederiks Holders un Pīters Slipers izstājās no savām partijām un darbojās kā neatkarīgie deputāti.

Pret runātāju var iebilst vispārējās vēlēšanās. Vispārējās vēlēšanās ir uzvarēti trīs runātāji - Groom 1929. gadā, Nairn 1943. gadā un Aston 1972. gadā. Tā kā runātājs vienmēr ir valdošās partijas biedrs, pēc valdības maiņas viņš nav turpinājis pildīt runātāja pienākumus. Opozīcija dažkārt pēc vispārējām vēlēšanām par spīkeru izvēlas kādu no saviem deputātiem. Tas ir simbolisks akts, un valdošā partija vienmēr atbalsta savus kandidātus.

Parlamenta priekšsēdētājiem nav jāatkāpjas no amata, beidzoties viņu pilnvaru termiņam. Divi spīkeri - Makins un Šolss - ir kļuvuši par valdības ministriem pēc tam, kad viņi ir bijuši spīkeri.

Lielākā daļa runātāju ir bijuši partijas biedri ar ilgu stāžu. Četri runātāji ir bijušie valdības ministri Vatss, Grooms, Kamerons un Sinklers. Martins bija bijušais parlamentārais sekretārs. Sneddens bija gan bijušais ministrs, gan opozīcijas līderis. Holderis un Vatss bija bijušie štatu premjerministri.

Izcelsme

Vārds "runātājs" cēlies no agrīnajiem laikiem Anglijas Pārstāvju palātā (House of Commons). "Speakera kungs" bija parlamenta deputāts, kas tika izvēlēts, lai runātu karaļa vārdā. Pirmo reizi vārds "runātājs" tika lietots 1377. gadā.

Agrākos laikos, kad karalis bija ļoti ietekmīgs, viņš parasti sasauca parlamentu tikai tādēļ, lai panāktu, ka tas piekrīt jauniem nodokļiem. Par parlamenta lēmumiem spīkers ziņoja karalim. Tas bija bīstami, ja tas nebija tas, ko karalis vēlējās dzirdēt. Nereti agrīnajiem runātājiem tika nocirsta galva, bet vēl kāds tika "nogalināts". Tas ir novedis pie mūsdienu simboliskās deputāta atteikšanās izrādīšanas, tiekot ievēlētam par spīkeru. Agrīnajos laikos deputāta cīņa, lai izvairītos no spiešanas ieņemt krēslu, varēja būt pilnīgi patiesa. Austrālijā šo tradīciju turpina ar to, ka jauno runātāju uz krēslu pavada eskorta pavadībā.

Loma

Parlamenta priekšsēdētāja galvenais pienākums ir būt par Parlamenta vadītāju. Priekšsēdētājam palīdz divi priekšsēdētāja vietnieki un priekšsēdētāja pienākumu izpildītāji. Otro priekšsēdētāja vietnieku ievēl no opozīcijas partijas. Viņi bieži uzņemas vadību kārtējo debašu laikā. Spīkera uzdevums ir:

• uzturēt kārtību Parlamentā.
• ievērot Pastāvīgo reglamentu (reglamentu).
• Reglamenta neievērošana
• aizsargāt aizmugurējo deputātu tiesības.
• ir atbildīgs par Parlamenta namu kopā ar Senāta priekšsēdētāju.

Austrālijas parlamenti var būt ļoti trokšņaini, un bieži vien deputāti uzvedas slikti. Priekšsēdētājam ir pilnvaras kontrolēt viņu uzvedību, kas ir daļa no Pastāvīgā kārtības ruļļa. Priekšsēdētājs var likt deputātam uz vienu stundu atstāt sēžu zāli. Par nopietnākiem pārkāpumiem spīkers var "nosaukt" deputātu. Priekšsēdētājs saka: "Es nosaucu godājamo deputātu X.". Parlamentā deputātus vienmēr sauc pēc viņu vēlēšanu apgabala nosaukuma. Pēc tam Parlaments balso par priekšlikumu atcelt deputātu uz 24 stundām. Parlamentam ir arī tiesības izslēgt deputātu uz visiem laikiem. Tā vienreiz notika ar Hjū Mahonu 1920. gadā. gadā tika pieņemts jauns likums, un deputātus vairs nevar izslēgt no Parlamenta.

Objektivitāte

Austrālijas runātājiem ir jābūt objektīviem, viņiem ir jābūt taisnīgiem un nav jāuzņemas puse strīdā. Viņi nepiedalās debatēs un parasti nebalso, izņemot retus gadījumus, kad balsojums ir neizšķirts. Viņi publiski nerunā par partiju politiku, izņemot gadījumus, kad tie piedalās savā vēlēšanu kampaņā.

Lai gan runātāji neieņem aktīvu politisku nostāju, viņi uzskata, ka valdības tiesību aktu pieņemšana Parlamentā ir viens no viņu pienākumiem. Viņi parasti piekrīt valdībai par opozīcijas deputātu ierosinātajiem darba kārtības jautājumiem. Ja deputāti ir neapmierināti ar spīkeru, viņi var mēģināt iesniegt iebildumu vai pat neuzticības priekšlikumus. Tie gandrīz vienmēr tiek noraidīti, jo deputāti balso, lai atbalstītu savu partiju.

Ir bijušas vairākas slavenas sadursmes starp runātājiem un valdību.

• 1929. gadā spīkers sers Littleton Groom neieradās parlamentā, lai balsotu. Viņa balsojums būtu izglābis Brūsas valdību no sakāves. Viņu izslēdza no Nacionālistu partijas, un nākamajās vēlēšanās viņš cieta sakāvi savā vēlēšanu apgabalā.
• 1975. gadā Vitlama valdība atteicās atbalstīt spīkeru Džimu Kope, kad viņš iecēla valdības ministru Klaidu Kameronu. Parasti ministru būtu atstādinājuši no amata. Spīkers uz vietas atkāpās no amata. Šis ir vienīgais gadījums, kad valdība neatbalstīja spīkeru pēc tam, kad viņš bija iecelts par spīkeru.
• 1982. gadā spīkers sers Billijs Sneddens atteicās likt Bobam Hokam atsaukt savu apgalvojumu, ka premjerministrs Malkolms Freizers ir melis. Sneddens palika pie sava viedokļa, neraugoties uz niknajām valdības locekļu prasībām, lai Hawke vai nu atsauktu savu prasību, vai arī tiktu nosaukts vārdā.

2011. gadā spīkers Harijs Dženkinss izdzīvoja pēc tam, kad parlaments neatbalstīja viņa lēmumu iecelt liberāļu deputātu Bobu Baldvinu. Valdība ierosināja atstādināt Baldvinu no amata, taču viņu atbalstīja koalīcija, neatkarīgais deputāts Robs Oakeshotts un WA Nationals deputāts Tony Crook. Balsojums par Baldwin atstādināšanu uz 24 stundām cieta neveiksmi ar 71 pret 72 balsīm. Parasti spīkers būtu atkāpies no amata, taču Pārstāvju palāta nekavējoties apstiprināja uzticības priekšlikumu spīkerim, kas tika pieņemts. Priekšsēdētājs Dženkinss turpināja pildīt savus pienākumus.

Neatkarīgi un nevalstiski runātāji

Ir bijuši runātāji, kas nav valdības locekļi. Bijušais LNP loceklis Pīters Slipers kļuva par neatkarīgo, kad 2011. gadā leiboristu valdība viņam piedāvāja šo amatu. Frederiks Holderis tika ievēlēts no Brīvās tirdzniecības partijas pirmajās federālajās vēlēšanās 1901. gadā. Viņš izstājās no partijas un līdz pat savai nāvei 1909. gadā bija neatkarīgs runātājs. Pēc 1940. gada vēlēšanām 1941. gadā izveidotās Džona Kērtina leiboristu valdības laikā par spīkeru kļuva Apvienotās Austrālijas partijas pārstāvis Valters Nērns. Opozīcijas parlamenta deputāts Kārtijs Salmons bija leiboristu Andreja Fišera valdības spīkers pēc 1910. gada vēlēšanām. Pēc 1913. gada vēlēšanām nākamā viena mandāta vairākumu ieguvusī Sadraudzības Liberālā partija lūdza leiboristu Čārlzu Makdonaldu palikt spīkera amatā. Viņš atteicās, bet pēc leiboristu uzvaras 1914. gada vēlēšanās atkal kļuva par spīkeru. Makdonalds palika amatā arī tad, kad Nacionālistu partija pārņēma valdību.

Ieguvumi

Par spīkeru ievēlētajam deputātam tiek piešķirts tituls "godājamais". Ar suverēna piekrišanu šo titulu var lietot līdz mūža galam. Parasti to piešķir tikai tiem, kas priekšsēdētāja amatā nostrādājuši trīs gadus vai ilgāk. Harijs Dženkinss bija pirmais runātājs, kurš lūdza, lai "godājamais" netiktu lietots viņa vārdā.

Pēc Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas parauga tradicionālais runātāja tērps ir tiesas tērps. Tas var ietvert melnu zīda kleitu (līdzīgu karalienes padomnieka kleitai), spārnotu apkakli un mežģīņu žabotu vai lentes (vēl viens variants ir balta tauriņš ar mežģīņu žabotu), bāra žaketu un parūku ar pilnu dibenu. Parūku, ko izmantoja runātājs, uzdāvināja Herberts "Doc" Evats, kad viņu 1951. gadā ievēlēja par Parlamenta deputātu. Šo parūku viņš bija nēsājis, kad bija Augstākās tiesas tiesnesis (1930-1940). Parūku pašlaik spīkera birojs ir aizdevis Austrālijas Demokrātijas muzejam. Oficiālos gadījumos viņi var valkāt arī kurpes un zeķubikses. Runātāju tērps bieži ir mainījies atkarībā no pie varas esošās partijas, taču tā ir runātāja personīga izvēle. Visi leiboristu partijas runātāji ir valkājuši lietišķus uzvalkus, sekojot viņu pirmā runātāja Čārlza Makdonalda piemēram.

Pašlaik runātājs vairs nēsā pilnu tradicionālo tērpu. Billijs Sneddens (1976-1983) bija pēdējais runātājs, kurš to darīja. Leiboristu prakse atsākās no 1983. gada līdz Hovarda valdības ievēlēšanai 1996. gadā. Jaunais spīkers Bobs Halversons pēc ievēlēšanas 1996. gada aprīlī izvēlējās valkāt spīkera tiesas tērpu, taču bez parūkas. Spīkers Ians Sinklērs 1998. gadā īsā pilnvaru termiņa laikā izvēlējās valkāt parastu darba apģērbu. Tomēr runātāji Endrjū un Hokers atjaunoja zīda kleitas valkāšanu. Runātājs Dženkinss atsāka leiboristu praksi no 2007. gada līdz Pītera Slipera ievēlēšanai 2011. gada beigās. Runātājs Slippers valkāja tradicionālo tērpu ar baltu garu kaklasaiti vai tauriņu. Viņš valkāja spārnotu apkakli ar baltu tauriņu un lentēm, kad pirmo reizi oficiāli ieradās parlamentā. Spīkers Bērks atgriezās pie leiboristu prakses valkāt parastu darba apģērbu.

Referentu saraksts