[1] Vivekananda (sanskrits: स्वामी विवेकानन्द; bengāļu: স্বামী বিবেকানন্দ, Shami Bibekānondo) (1863. gada 12. janvāris - 1902. gada 4. jūlijs) bija Šri Ramakrišnas Paramahansa galvenais māceklis. Dzimstot viņu sauca Narendranath Datta (bengāļu: নরেন্দ্রনাথ দত্ত). Viņš bija Ramakrišnas misijas dibinātājs. Viņš Eiropā un Amerikā ieviesa hinduisma filozofijas - vedantu un jogu. Viņš 19. gadsimta beigās hinduismu padarīja par nozīmīgu pasaules reliģiju. Vivekanandu uzskata par galveno spēku hinduisma atdzimšanā mūsdienu Indijā. Iespējams, viņš ir vislabāk pazīstams ar savu iedvesmojošo runu, kas sākās ar vārdiem "Amerikas māsas un brāļi". Ar šo runu viņš iepazīstināja ar hinduismu Pasaules reliģiju parlamentā Čikāgā 1893. gadā.

Agrā dzīve un izglītība

Narendranath Datta dzimis 1863. gada 12. janvārī Bengālijas galvaspilsētā (toreiz Kalkutā). Viņa ģimene bija izglītota pilsētnieku klase — tēvs bija jurists, māte praktizēja reliģisku dzīvi. Narendram jau agrā jaunībā bija interese par reliģiju, filozofiju un mistiku pieredzi; viņš izcēlās kā labs skolēns un vēlējās apgūt gan rietumu zinātnes, gan klasisko sanskrita literatūru. Studiju gadi un debates par ticību un racionalitāti sagatavoja viņu tikšanai ar Šri Ramakrišnu, kas kļuva par pagrieziena punktu viņa dzīvē.

Satikšanās ar Šri Ramakrišnu un garīgā transformācija

Narendrs iepazinās ar Ramakrišnu 1881. gadā; sākotnēji viņš bija skeptisks, bet vēlāk kļuva par viņa tuvāko māceklim. Ramakrišnas ietekmē Narendrs pievērsās dziļai garīgai praksei, meditācijai un mistikai, pieņemdams monastisku dzīves ceļu pēc guru nāves. No šī perioda sākās viņa pārdēvēšana uz vārdu Vivekananda, kas nozīmē “viens, kurš apgūst vai iemieso viveku — gudrību un diskrimināciju”.

Piedalīšanās Pasaules reliģiju parlamentā un starptautiska darbība

Vispazīstamākā Vivekananda publiskā uzstāšanās notika 1893. gada Pasaules reliģiju parlamentā Čikāgā, kur viņa pirmais uzrunas teikums — "Sisters and brothers of America!" (latviski: "Amerikas māsas un brāļi") — kļuva par simbolisku atklāšanos. Viņa runas un lekcijas iepazīstināja Rietumus ar vedantu, jogas principiem un ar domu par visu reliģiju vienlīdzību. Pēc parlamenta Vivekanands uzturējās Rietumos vairākus gadus, dibinot Vedantas biedrības (Vedanta Societies) ASV un Eiropā, vadot lekcijas un mācot praktiskos garīgos paņēmienus.

Mācības — vedanta, joga un praktiskā filozofija

Vivekananda skaidri uzsvēra vedantas pamatprincipus, taču viņa pieeja bija praktiska un universāla:

  • Harmonija starp reliģijām: viņš mācīja, ka visas lielās reliģijas ved pie viena dievišķā patiesuma un ka to būtība ir cieņa un sapratne viena pret otru.
  • Praktiskā Vedanta: intelektuālais mācību pamats jāapvieno ar ikdienas dzīvi — idejas jārealizē caur darbu un rīcību.
  • Četras jogas ceļi: Vivekanands popularizēja jēdzienus par karma jogu (darba joga), bhakti jogu (mīlestības un atdeves joga), jnana jogu (zināšanas joga) un raja jogu (meditācijas un kontroles ceļš), norādot, ka cilvēks var izvēlēties sev atbilstošāko ceļu.
  • Garīgais un sociālais darbs: viņš sludināja, ka dievišķā klātbūtne cilvēkā prasa palīdzēt trūkumā nonākušajiem — tā rodas savienojums starp mistiku un cilvēktiesībām.

Ramakrišnas misija un organizatoriskā darbība

Atgriezies Indijā, Vivekanands redzēja vajadzību apvienot garīgo mācību ar sociālo darbību. 1897. gadā tika dibināta Ramakrišnas misija (Ramakrishna Mission), kura apvienoja tempļa dzīvi, izglītības iniciatīvas, slimnīcas, bāreņu aprūpi un sociālo palīdzību. Misija līdz mūsdienām paliek svarīgs labdarības un izglītības tīkls gan Indijā, gan citviet pasaulē.

Ceļojumi, darbi un raksti

Vivekanands ceļoja plaši — ne tikai uz Rietumiem, bet arī pa Indiju, kur runāja un aicināja uz garīgu atmodu un sociālu atbildību. Viņa rakstiskie darbi un lekcijas ir apkopotas vairākos sējumos, un pazīstamākās grāmatas ir Karma Yoga, Raja Yoga, Jnana Yoga un Bhakti Yoga, kā arī viņa uzrunas un vēstules, kas publicētas darbu kopkrājumā (The Complete Works of Swami Vivekananda).

Nāve un mantojums

Vivekananda mira 1902. gada 4. jūlijā 39 gadu vecumā. Lai gan viņa dzīve bija īsa, viņa ietekme bija milzīga: viņš veicināja hinduismu kā pasaules reliģiju, iedvesmoja garīgo un sociālo atjaunotni Indijā, kā arī pamudināja Rietumus pievērsties jogas un vedantas filozofijai. Ramakrišnas misija un Vedantas biedrības turpina viņa darbu ar izglītības, veselības un garīgām programmām visā pasaulē.

Ietekme mūsdienās

Vivekananda idejas joprojām ietekmē gan garīgu praksi, gan sabiedriskās kustības: viņa akcents uz cilvēka cienību, izglītību, sociālo darbu un reliģiskās tolerances nozīmību tiek citēts gan reliģiskā, gan laicīgā diskursā. Viņa runas un raksti tiek izmantoti kā iedvesmas avots tiem, kas meklē savienojumu starp iekšēju attīstību un sabiedrības labumu.