Tanggu pamiers

Fona informācija

Pēc 1931. gada 18. septembra Mukdenas incidenta Japānas Kvantunas armija iebruka Mandžūrijā un līdz 1932. gada februārim bija iekarojusi visu reģionu. Japāņi uzaicināja pēdējo Čing dinastijas imperatoru Puji, kurš dzīvoja trimdā Tjaņdziņā, pieņemt troni jaunajā Mandžukuo impērijā, kuru kontrolēja Japānas armija. Lai apsargātu Mandžukuo dienvidu robežas, 1933. gada janvārī Japānas un Mandžukuo apvienotie spēki iebruka Rehe un, līdz martam iekarojuši šo provinci, izdzina Ķīnas armijas, kas bija palikušas ziemeļaustrumos aiz Lielā mūra, uz Hebei provinci.

Rietumu lielvalstis vainoja Japānas rīcību, bet neko vairāk nedarīja. Kad Tautu Savienība pieprasīja Japānai pārtraukt karadarbību, Japāna 1933. gada 27. martā izstājās no Līgas.

Tā kā japāņu armijai bija skaidrs imperatora Hirohito rīkojums (kurš vēlējās ātri izbeigt cīņu ar Ķīnu) neielauzties Lielajā mūrī, 1933. gada maijā japāņi apturēja uzbrukumu.

Sarunas

1933. gada 22. maijā Ķīnas un Japānas pārstāvji tikās, lai apspriestu cīņas beigas. Japāņu prasības bija nopietnas: bija jāizveido demilitarizēta zona simts kilometru garumā uz dienvidiem no Lielā mūra no Pekinas līdz Tjaņdziņai, bet pats Lielais mūris atradīsies Japānas kontrolē. Zonā nedrīkstēja iebraukt Kuomintanga regulārās militārās vienības, lai gan japāņi drīkstēja izmantot izlūkošanas lidmašīnas vai sauszemes patruļas, lai pārbaudītu, vai vienošanās tiek ievērota. Sabiedrisko kārtību zonā bija jāuztur policijas vienībai Demilitarizētās zonas miera saglabāšanas korpuss. Turklāt viņi piespieda Ķīnu atzīt Mandžukuo par likumīgu valdību.

Divi slepeni punkti paredzēja, ka Miera saglabāšanas korpusā netiks iekļautas pretjapāņu brīvprātīgo armijas un ka visas problēmas, kuras Miera saglabāšanas korpuss nevarēs atrisināt, tiks risinātas, japāņu un Ķīnas valdībām vienojoties. Pēc tam, kad Ķīnas valdība bija zaudējusi visas lielākās kaujas un lielu daļu teritorijas un Čan Kaišeka vadītā Ķīnas valdība bija vairāk ieinteresēta cīņā ar Ķīnas Komunistisko partiju nekā ar japāņiem, Ķīnas valdība piekrita visām prasībām. Turklāt jaunā demilitarizētā zona lielākoties atradās Mandžūrijas karavadoņa Zhang Xueliang atlikušajā teritorijā.

Rezultāts

Tanggu pamiera rezultātā Kuomingtanga valdība de facto atzina Mandžukū un atzina Rehe zaudējumu. Tas uz īsu brīdi izbeidza cīņu starp Ķīnu un Japānu, un uz īsu brīdi abu valstu attiecības uzlabojās. 1935. gada 17. maijā Japānas pārstāvniecība Ķīnā ieguva vēstniecības statusu, un 1935. gada 10. jūnijā tika noslēgts He-Umezu līgums. Tanggu pamiers deva Čan kai Šekam laiku apvienot savus spēkus un koncentrēt pūles pret Ķīnas Komunistisko partiju, taču uz Ķīnas ziemeļu daļas rēķina. Tomēr Ķīnas sabiedriskā doma bija pret Japānai tik labvēlīgu un Ķīnai apkaunojošu pamieru. Lai gan pamiers noteica demilitarizētu buferzonu, Japānas teritoriālās vēlmes pret Ķīnu saglabājās, un pamiers izrādījās tikai īss pārtraukums, līdz 1937. gadā, sākoties Otrajam Ķīnas un Japānas karam, atkal sākās kaujas.