Tanggu pamiers, dažkārt saukts par Tangku pamieru (ķīniešu val: 塘沽协定; 塘沽協定; Tánggū Xiédìng; Tanku kyōtei (塘沽協定)) bija pamiers starp Ķīnu un Japānas impēriju, kas tika parakstīts Tanggu rajonā, Tjaņdziņā 1933. gada 31. maijā, formāli izbeidzot divus gadus iepriekš sākto Japānas iebrukumu Mandžūrijā.
Vēsturiskais konteksts
Pamiera slēgšana bija daļa no plašāka notikumu ķēdes, kas sākās pēc 1931. gada Mukdenas incidenta, kad Japānas Kvangtunas armija ieņēma lielu daļu Mandžūrijas un izveidoja marionetvalsti Mančuko. Starptautiskā sabiedrība, tostarp Lytton komisija Tautu savienībā, kritizēja Japānu un neatzina Mančuko neatkarību, taču tas nespēja apturēt japāņu ekspansiju. 1933. gada sākumā Japāna okupēja arī Rehe (Jehol) provinci, un pēc Rietumu un Tautu savienības nosodījuma Japāna 1933. gada martā izstājās no Tautu savienības. Šajā situācijā abas puses nonāca pie pamiera sarunām, kas prognozēja īslaicīgu stabilitāti reģionā.
Pamiera galvenie nosacījumi
Oficiāli Tanggu pamiers neatrisināja Mandžūrijas statusa jautājumu, taču noteica vairākus svarīgus praktiskus ierobežojumus un līnijas starp kaujas pusēm. Galvenie nosacījumi ietvēra:
- Demilitarizētas zonas (DMZ) izveidi starp Japānas kontrolētajām teritorijām Mandžūrijā un Ķīnas valdības kontrolē esošo teritoriju uz dienvidiem no Lielās Ķīnas mūra; šajā zonā bija aizliegta ķīniešu militāro vienību atrašanās.
- Ķīnas spēku atsaukšanu no noteiktām pierobežas pilsētām un apgabaliem, kas de facto nostiprināja japāņu ietekmi uz ziemeļaustrumu Ķīnas robežām.
- Japānas karaspēka tiesības uz patrulēšanu un iejaukšanos, ja tika uzskatīts, ka tiek pārkāpti pamiera noteikumi vai apdraudēta „kārtība” zonā.
- Politiskā sarunu pienākuma atlikšana — pamierā netika dota pēdēja juridiska nostāja par Mančuko statūtu, un tas vairāk bija militārs un taktisks līgums nekā politisks konflikta risinājums.
Sejas un starpposmi
Tanggu pamiers tika uztverts kā smags trieciens Ķīnas suverenitātei. Valdība, kuru vadīja Guomindang (Kuomintang) un vadīja Čan Kaiši (Chiang Kai-shek), praktiski piekrita nonākt neizdevīgos apstākļos, lai izvairītos no turpinātas tiešas konfrontācijas, kamēr koncentrēja spēkus iekšpolitiskajai stabilizēšanai un cīņai pret komunismu. Šī politika bieži tiek dēvēta par „nepretošanās” vai „pirmkārt iekšējā konsolidācija, pēc tam ārējā pretestība”, un tā izraisīja plašu sabiedrības sašutumu un pamestības sajūtu.
Ietekme un nozīme
Tanggu pamiers nodrošināja Japānai laiku un telpu konsolidēt kontroles mehānismus Mandžūrijā un paplašināt ietekmi Ķīnas ziemeļos. Lai gan pamieru uzskatīja par pagaidu mieru, tas nostiprināja faktisko separāciju starp ziemeļiem un dienvidiem un kalpoja kā priekšnoteikums nākamajiem japāņu iejaukšanās soļiem Ķīnā. Tā rezultātā reģionā veidojās ilgstoša spriedze, kas 1937. gadā kulminēja ar pilna mēroga Japānas-Ķīnas karu pēc Marco Polo Bridge incidenta.
Starptautiskā reakcija un mantojums
Starptautiskā kopiena neatbalstīja Japānas agresiju, taču Tautu savienība un Rietumu valstis nespēja nodrošināt efektīvu sankciju vai militāru atbalstu Ķīnai. Tanggu pamiers bieži tiek minēts kā piemērs tam, kā starptautiskas kritikas trūkums un vietējo politisko prioritāšu dēļ okupējošās varas de facto nostiprina savu pozīciju. Pamiera nosacījumi atstāja dziļas politiskas un psiholoģiskas rētas Ķīnas sabiedrībā un ir svarīgs posms ceļā uz Otrā pasaules kara Āzijas teātri.
Galu galā Tanggu pamiers nenovērsa konfliktu, bet pārcēla to uz jaunu posmu — no atklātas lielu mērogu kampanjas uz ilgstošu okupācijas politiku un pastāvīgu spriedzi starp Japānu un Ķīnu.
