Tanggu pamiers (1933): pamiers starp Ķīnu un Japānu par Mandžūriju
Tanggu pamiers, dažkārt saukts par Tangku pamieru (ķīniešu val: 塘沽协定; 塘沽協定; Tánggū Xiédìng; Tanku kyōtei (塘沽協定)) bija pamiers starp Ķīnu un Japānas impēriju, kas tika parakstīts Tanggu rajonā, Tjaņdziņā 1933. gada 31. maijā, formāli izbeidzot divus gadus iepriekš sākto Japānas iebrukumu Mandžūrijā.
Vēsturiskais konteksts
Pamiera slēgšana bija daļa no plašāka notikumu ķēdes, kas sākās pēc 1931. gada Mukdenas incidenta, kad Japānas Kvangtunas armija ieņēma lielu daļu Mandžūrijas un izveidoja marionetvalsti Mančuko. Starptautiskā sabiedrība, tostarp Lytton komisija Tautu savienībā, kritizēja Japānu un neatzina Mančuko neatkarību, taču tas nespēja apturēt japāņu ekspansiju. 1933. gada sākumā Japāna okupēja arī Rehe (Jehol) provinci, un pēc Rietumu un Tautu savienības nosodījuma Japāna 1933. gada martā izstājās no Tautu savienības. Šajā situācijā abas puses nonāca pie pamiera sarunām, kas prognozēja īslaicīgu stabilitāti reģionā.
Pamiera galvenie nosacījumi
Oficiāli Tanggu pamiers neatrisināja Mandžūrijas statusa jautājumu, taču noteica vairākus svarīgus praktiskus ierobežojumus un līnijas starp kaujas pusēm. Galvenie nosacījumi ietvēra:
- Demilitarizētas zonas (DMZ) izveidi starp Japānas kontrolētajām teritorijām Mandžūrijā un Ķīnas valdības kontrolē esošo teritoriju uz dienvidiem no Lielās Ķīnas mūra; šajā zonā bija aizliegta ķīniešu militāro vienību atrašanās.
- Ķīnas spēku atsaukšanu no noteiktām pierobežas pilsētām un apgabaliem, kas de facto nostiprināja japāņu ietekmi uz ziemeļaustrumu Ķīnas robežām.
- Japānas karaspēka tiesības uz patrulēšanu un iejaukšanos, ja tika uzskatīts, ka tiek pārkāpti pamiera noteikumi vai apdraudēta „kārtība” zonā.
- Politiskā sarunu pienākuma atlikšana — pamierā netika dota pēdēja juridiska nostāja par Mančuko statūtu, un tas vairāk bija militārs un taktisks līgums nekā politisks konflikta risinājums.
Sejas un starpposmi
Tanggu pamiers tika uztverts kā smags trieciens Ķīnas suverenitātei. Valdība, kuru vadīja Guomindang (Kuomintang) un vadīja Čan Kaiši (Chiang Kai-shek), praktiski piekrita nonākt neizdevīgos apstākļos, lai izvairītos no turpinātas tiešas konfrontācijas, kamēr koncentrēja spēkus iekšpolitiskajai stabilizēšanai un cīņai pret komunismu. Šī politika bieži tiek dēvēta par „nepretošanās” vai „pirmkārt iekšējā konsolidācija, pēc tam ārējā pretestība”, un tā izraisīja plašu sabiedrības sašutumu un pamestības sajūtu.
Ietekme un nozīme
Tanggu pamiers nodrošināja Japānai laiku un telpu konsolidēt kontroles mehānismus Mandžūrijā un paplašināt ietekmi Ķīnas ziemeļos. Lai gan pamieru uzskatīja par pagaidu mieru, tas nostiprināja faktisko separāciju starp ziemeļiem un dienvidiem un kalpoja kā priekšnoteikums nākamajiem japāņu iejaukšanās soļiem Ķīnā. Tā rezultātā reģionā veidojās ilgstoša spriedze, kas 1937. gadā kulminēja ar pilna mēroga Japānas-Ķīnas karu pēc Marco Polo Bridge incidenta.
Starptautiskā reakcija un mantojums
Starptautiskā kopiena neatbalstīja Japānas agresiju, taču Tautu savienība un Rietumu valstis nespēja nodrošināt efektīvu sankciju vai militāru atbalstu Ķīnai. Tanggu pamiers bieži tiek minēts kā piemērs tam, kā starptautiskas kritikas trūkums un vietējo politisko prioritāšu dēļ okupējošās varas de facto nostiprina savu pozīciju. Pamiera nosacījumi atstāja dziļas politiskas un psiholoģiskas rētas Ķīnas sabiedrībā un ir svarīgs posms ceļā uz Otrā pasaules kara Āzijas teātri.
Galu galā Tanggu pamiers nenovērsa konfliktu, bet pārcēla to uz jaunu posmu — no atklātas lielu mērogu kampanjas uz ilgstošu okupācijas politiku un pastāvīgu spriedzi starp Japānu un Ķīnu.
Tanggu pamiera sarunas
Fona informācija
Pēc 1931. gada 18. septembra Mukdenas incidenta Japānas Kvantunas armija iebruka Mandžūrijā un līdz 1932. gada februārim bija iekarojusi visu reģionu. Japāņi uzaicināja pēdējo Čing dinastijas imperatoru Puji, kurš dzīvoja trimdā Tjaņdziņā, pieņemt troni jaunajā Mandžukuo impērijā, kuru kontrolēja Japānas armija. Lai apsargātu Mandžukuo dienvidu robežas, 1933. gada janvārī Japānas un Mandžukuo apvienotie spēki iebruka Rehe un, līdz martam iekarojuši šo provinci, izdzina Ķīnas armijas, kas bija palikušas ziemeļaustrumos aiz Lielā mūra, uz Hebei provinci.
Rietumu lielvalstis vainoja Japānas rīcību, bet neko vairāk nedarīja. Kad Tautu Savienība pieprasīja Japānai pārtraukt karadarbību, Japāna 1933. gada 27. martā izstājās no Līgas.
Tā kā japāņu armijai bija skaidrs imperatora Hirohito rīkojums (kurš vēlējās ātri izbeigt cīņu ar Ķīnu) neielauzties Lielajā mūrī, 1933. gada maijā japāņi apturēja uzbrukumu.
Sarunas
1933. gada 22. maijā Ķīnas un Japānas pārstāvji tikās, lai apspriestu cīņas beigas. Japāņu prasības bija nopietnas: bija jāizveido demilitarizēta zona simts kilometru garumā uz dienvidiem no Lielā mūra no Pekinas līdz Tjaņdziņai, bet pats Lielais mūris atradīsies Japānas kontrolē. Zonā nedrīkstēja iebraukt Kuomintanga regulārās militārās vienības, lai gan japāņi drīkstēja izmantot izlūkošanas lidmašīnas vai sauszemes patruļas, lai pārbaudītu, vai vienošanās tiek ievērota. Sabiedrisko kārtību zonā bija jāuztur policijas vienībai Demilitarizētās zonas miera saglabāšanas korpuss. Turklāt viņi piespieda Ķīnu atzīt Mandžukuo par likumīgu valdību.
Divi slepeni punkti paredzēja, ka Miera saglabāšanas korpusā netiks iekļautas pretjapāņu brīvprātīgo armijas un ka visas problēmas, kuras Miera saglabāšanas korpuss nevarēs atrisināt, tiks risinātas, japāņu un Ķīnas valdībām vienojoties. Pēc tam, kad Ķīnas valdība bija zaudējusi visas lielākās kaujas un lielu daļu teritorijas un Čan Kaišeka vadītā Ķīnas valdība bija vairāk ieinteresēta cīņā ar Ķīnas Komunistisko partiju nekā ar japāņiem, Ķīnas valdība piekrita visām prasībām. Turklāt jaunā demilitarizētā zona lielākoties atradās Mandžūrijas karavadoņa Zhang Xueliang atlikušajā teritorijā.
Rezultāts
Tanggu pamiera rezultātā Kuomingtanga valdība de facto atzina Mandžukū un atzina Rehe zaudējumu. Tas uz īsu brīdi izbeidza cīņu starp Ķīnu un Japānu, un uz īsu brīdi abu valstu attiecības uzlabojās. 1935. gada 17. maijā Japānas pārstāvniecība Ķīnā ieguva vēstniecības statusu, un 1935. gada 10. jūnijā tika noslēgts He-Umezu līgums. Tanggu pamiers deva Čan kai Šekam laiku apvienot savus spēkus un koncentrēt pūles pret Ķīnas Komunistisko partiju, taču uz Ķīnas ziemeļu daļas rēķina. Tomēr Ķīnas sabiedriskā doma bija pret Japānai tik labvēlīgu un Ķīnai apkaunojošu pamieru. Lai gan pamiers noteica demilitarizētu buferzonu, Japānas teritoriālās vēlmes pret Ķīnu saglabājās, un pamiers izrādījās tikai īss pārtraukums, līdz 1937. gadā, sākoties Otrajam Ķīnas un Japānas karam, atkal sākās kaujas.
