Hirohito (裕仁, 1901. gada 29. aprīlis — 1989. gada 7. janvāris) bija 124. Japānas imperators tradicionālajā pēctecības kārtībā, valdīja no 1926. gada 25. decembra līdz savai nāvei 1989. gada 7. janvārī. Viņa pēcteci ieņēma viņa vecākais dēls Akihito. Japānā valdošos imperatorus dēvē vienkārši par "imperatoru", un tagad viņu galvenokārt dēvē ar viņa pēcnāves vārdu - imperators Šōva (昭和天皇).
Vārds "Šōva" tika dots Hirohito pēc viņa nāves. Japānas imperatori parasti tiek pārdēvēti šādā veidā, un era "Šōwa" (昭和) apzīmē Hirohito valdīšanas laiku. Šo vārdu bieži tulko kā "spīdošais miers" vai "apgaismots miera laiks". Ārpus Japānas pirmsvārdā viņu bieži sauca par imperatoru Hirohito vai vienkārši Hirohito.
Agrīnā dzīve un izglītība
Hirohito dzimis 1901. gada 29. aprīlī Tokijā kā imperatora Taišō (Taishō) dēls. Viņš saņēma tradicionālu imperiālo audzināšanu un izglītību, mācījās Gakushūin skolā un saņēma papildu zināšanas par valdīšanu, diplomātiju un militāro jautājumu. Viņam bija arī zinātniskas intereses — it īpaši jūras bioloģijā — un viņš publicēja vairākus pētījumus par hidroidiem un citiem jūras organismiem.
Valdīšana un politiskā vide
Hirohito valdīšanas gados Japāna pārdzīvoja plašas politiskas un sociālas pārmaiņas: no mūsdienu valsts konsolidācijas un ekonomiskas attīstības 1920.—30. gados līdz militāristu nostiprināšanai un ekspansijai Āzijā. 1930. un 1940. gados Japāna iesaistījās karadarbībā Ķīnā un vēlāk Otrajā pasaules karā Klusā okeāna reģionā.
Otrais pasaules karš un debates par atbildību
Hirohito laiks ir cieši saistīts ar Japānas agresiju un karošanu 1930.—1940. gados. Pēc kapitulācijas 1945. gadā Japānu okupēja ASV vadīta spēku koalīcija; okupācijas vadība, kurā nozīmīgu lomu spēlēja ģenerālis D. MakĀrters (Douglas MacArthur), nolēma saglabāt imperatora institūciju, uzskatot to par stabilitātes faktoru. Pēc kara Hirohito publiski pieņēma jaunā konstitucionālā statusa lomu kā simbolam, kas ierobežoja viņa politisko varu.
Ir plašas un ilgstošas vēsturnieku diskusijas par to, cik lielā mērā Hirohito personīgi atbild par kara lēmumiem. Daļa pētnieku uzsver viņa līdzdalību un lēmumu atbalstu militārajām politikas izvēlēm, bet citi norāda uz sarežģītu situāciju, kurā imperators darbojās kopā ar spēcīgām militārām struktūrām un politiskajām grupām.
Postkara periods un konstitucionālais statuss
1947. gadā stājās spēkā jaunā Japānas konstitūcija, kurā imperators ieguva simbolisku statusu — viņš vairs nebija valsts suverēns ar politisku varu, bet gan "valsts un tautas vienotības simbols". 1946. gada 1. ledūrijā imperators izdeva tā dēvēto Cilvēcības deklarāciju (Ningen-sengen), kurā tika noliegta imperatora dievišķā daba, vismaz publiskā formulējumā; šī deklarācija kļuva par būtisku punkta pamatu, lai mainītu sabiedrisko uztveri par imperatora lomu. (Tulkojumi un interpretācijas atšķiras, un joprojām pastāv diskusijas par deklarācijas precīzu nozīmi un juridisko ietekmi.)
Personīgā dzīve, intereses un mantas
Hirohito bija precējies ar Kōjun (dzim. Nagako) — viņi apprecējās 1924. gadā. Pāris audzināja vairākus bērnus; vecākais dēls un pēctecis ir Akihito. Imperators saglabāja interesi par zinātni, īpaši jūras bioloģiju, un turpināja pētījumu darbu arī valsts jautājumu smaguma gados. Imperatora personīgā dzīve, hobiji un intīmā ikdiena bieži tika aizsargāti ar piesardzību, taču viņš kļuva par publisku figūru, kas simbolizēja Japānu postkara attīstībā.
Mantojums un nozīme
Hirohito ir pretrunīgi vērtēta vēsturiska figūra. Viņa valdīšanas periods (Šōwa era) aptver gan kara laiku un politiskās traģēdijas, gan posmu, kad Japāna pārgāja uz demokrātu sistēmu un pieredzēja milzīgu ekonomisko izaugsmi — tā saukto "Japānas ekonomikas brīnumu". Imperatora loma pēc kara un viņa saglabāšana tronī joprojām ir nozīmīgs temats gan vēstures pētniecībā, gan sabiedriskajā diskusijā.
Nobeigumā: Hirohito bija centrāla, sarežģīta un pretrunīga figūra 20. gadsimta Japānas vēsturē — gan tradicionālas imperiālās institūcijas simbols, gan persona, kuras saistību ar kara notikumiem pētnieki un sabiedrība vērtē dažādi. Viņa valdīšanas laiks ievilkās no 1926. līdz 1989. gadam, padarot to par vienu no ilgākajām imperatora valdīšanām Japānas vēsturē.
