Tasmanijas velns
Tasmānijas velns (Sarcophilus harrisii) ir gaļēdājs zīdītājs. Tas ir purva dzimtas dzīvnieks, kas nozīmē, ka tam ir maza somiņa mazuļiem nēsāt. Tas ir lielākais gaļēdājs purva zvēru dzimtas dzīvnieks pasaulē. Tas ir nakts dzīvnieks, kas nozīmē, ka dienā guļ, bet naktī ir nomodā. Tasmānijas velni šobrīd dzīvo tikai Austrālijas salu štatā Tasmānijā.
Velns ir maza suņa lieluma, ar platu galvu un īsu asti. Velniņu tēviņi var svērt 12 kg un būt 30 cm augsti. Tam ir melns kažoks, un tas izdod skaļu un ļoti biedējošu čīkstēšanu. Tas medī citus dzīvniekus un barojas arī ar beigtiem dzīvniekiem. Velnam ir spēcīgi zobi un žokļi, un viņš apēd visu savu upuri, pat kaulus un kažokādu.
Tasmānijas velns Austrālijas kontinentālajā daļā iznīka pirms aptuveni 3000 gadiem - pirms Eiropas apmešanās 1788. gadā. Tasmānijā tos medīja. Pagājušā gadsimta 30. gados Van Diemana zemes kompānija piedāvāja 25 centus par katru nogalinātu tēviņu un 35 centus par katru nomedīto mātīti. No 1941. gada tās kļuva oficiāli aizsargājamas.
Slimība
1996. gadā velniņi sāka smagi slimot un pēc tam nomira ar lieliem audzējiem uz sejas. Velniņu sejas audzēju slimība ir ievērojami samazinājusi velniņu skaitu un tagad apdraud to izdzīvošanu. Dažās teritorijās 85 % velniņu ir saslimuši ar šo slimību. Vietās, kur audzēji tika novēroti vispirms, velniņu skaits ir samazinājies par 95 %. Audzējs izplatās ar kodumiem. Tā kā visi velniņi ir cieši saistīti (nav pietiekamas ģenētiskās daudzveidības), audzēja šūnas netiek uzskatītas par jaunām, tāpēc velniņu imūnsistēma pret tām necīnās. Tasmānijas velns 2008. gada maijā tika iekļauts apdraudēto sugu sarakstā. Tasmānijas valdība cenšas īstenot programmas, lai mazinātu slimības ietekmi. Ir noķerti aptuveni 60 velniņi bez slimības, un tos paredzēts saglabāt kā no audzējiem brīvu grupu, lai tos varētu atkārtoti izaudzēt. Zinātnieki ir meklējuši veidus, kā piešķirt velniņiem imunitāti, bet līdz šim tas nav izdevies.
Jauni pētījumi rāda, ka velniņi dzemdē bērnus agrāk, agrāk tie vairojās divu gadu vecumā, bet tagad - viena gada vecumā. Agrāk velniņi dzemdēja mazuļus katru gadu trīs gadu garumā, bet tagad tie mirst, pirms pagūst radīt otro metienu (ģimeni).
Sejas audzēja slimība
Ģenētika
Velniņiem ir zema ģenētiskā daudzveidība, kas atbilst "dibinātāja efektam". Tas nozīmē, ka neliels skaits velniņu kādreiz kolonizēja Tasmāniju no Austrālijas. Tāpēc to ģenētiskā daudzveidība bija daudz mazāka nekā vecāku populācijai. Iespējams, ka tādas slimības kā pašreizējās ir bijušas jau agrāk un samazinājušas populāciju līdz nelielam skaitam. Šādus gadījumus sauc par "populāciju sašaurinājumiem". Maza populācija, kurā ir mazāka dažādība, vienmēr ir neaizsargāta pret izmiršanu, jo neviens no dzīvniekiem var nebūt izturīgs pret infekciju.
Tās genomu 2010. gadā sekvencēja Wellcome Trust Sanger Institute. Ir cerības, ka tās izdzīvos, jo kopš 2005. gada ir atrastas trīs mātītes, kas ir daļēji rezistentas pret šo slimību.
Tasmānijas velna tēviņa kariotips.
Attēli
· 
Audzēju izplatība parādīta sarkanā krāsā
· 
Mazulis Tasmānijas velns
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Tasmānijas velns?
A: Tasmānijas velns ir gaļēdājs, kas mīt Tasmānijā un ir lielākais gaļēdājs pasaulē.
Q: Ko nozīmē būt nakts dzīvniekam?
A: Tas, ka Tasmānijas velns ir nakts cilvēks, nozīmē, ka naktī viņš ir nomodā, bet dienā guļ.
J: Kā izskatās Tasmānijas velns?
A: Tasmānijas velns ir maza suņa lieluma, ar platu galvu, īsu asti un melnu kažoku. Velnu tēviņi var svērt līdz 12 kg un būt 30 cm augsti.
J: Kādu troksni izdod Tasmānijas velns?
A: Tasmānijas velns izdod skaļu un ļoti biedējošu čīkstēšanu.
J: Ko ēd Tasmānijas velns?
A: Tasmānijas velns medī citus dzīvniekus un barojas arī ar beigtiem dzīvniekiem. Tam ir spēcīgi zobi un žokļi, un tas apēd visu savu upuri, pat kaulus un kažokādas.
J: Kāpēc Tasmānijas velns Austrālijas kontinentālajā daļā iznīka?
A: Tasmānijas velns Austrālijas kontinentālajā daļā iznīka apmēram pirms 3000 gadiem, pirms 1788. gadā tajā apmetās eiropieši. Tasmānijā tos medīja.
J: Kad Tasmānijas velns kļuva oficiāli aizsargājams?
A.: Tasmānijas velns tika oficiāli aizsargāts 1941. gadā pēc tam, kad daudzus gadus tika medīts Tasmānijā.
