Tasmānijas velns (Sarcophilus harrisii) ir gaļēdājs zīdītājs. Tas ir purva dzimtas dzīvnieks, kas nozīmē, ka tam ir maza somiņa, kurā nēsā mazuļus. Tas ir lielākais gaļēdājs šajā somaiņu (marsupiju) grupā pasaulē. Tasmānijas velni ir galvenokārt nakts dzīvnieki, kas nozīmē, ka dienā guļ, bet naktī medī un meklē barību. Mūsdienās tie brīvi sastopami tikai Austrālijas salu štatā Tasmānijā.

Bioloģija

Velns ir līdzīgs mazam sunim — ķermeņa uzbūve ir kompakta ar plašu galvu un īsu asti. Tēviņi var sasniegt līdz aptuveni 12 kg, bet parasti ir smagāki nekā mātītes; ķermeņa augstums pie pleca var būt ap 30 cm. Ķermeņa apmatojums parasti ir tumšs, bieži ar baltām plankām uz krūtīm vai sāniem. Tasmānijas velni ir pazīstami ar skaļām balsssignālēm — čīkstieniem, rūkoņu un kliedzieniem — kas tiek izmantotas gan medību, gan saskarsmes laikā pie sadalāmām barības avotiem.

Velns ir gan aktīvs mednieks, gan scavengers (barojas ar beigtiem dzīvniekiem). Tam ir spēcīgi žokļi un zobi, kas ļauj sadrupināt arī kaulus, tāpēc tas bieži nomedī vai apēd visu upuri. Parasti tas barojas vienatnē, bet, atradis lielāku līķi, var pulcēties vairāk indivīdu un notiek konflikti par pārtiku.

Vairošanās: grūsnības periods ir ļoti īss — apmēram 3 nedēļas. Vienā metienā var būt liels olu skaits (līdz vairākām desmitiem), tomēr mazulīši ierīvējas somiņā un pie katras krūts var piestiprināties tikai viens. Mātēm parasti izdzīvo ne vairāk kā četri mazuļi, jo somiņā ir tikai četras piensūcējas. Mazuļi paliek somiņā vairākus mēnešus, pēc tam vēl kādu laiku gaida pie mātītes ārpus somiņas. Dzīves ilgums savvaļā parasti ir līdz 5–7 gadiem; apdraudētajos apgabalos tas var būt īsāks.

Dzīvesvieta un izplatība

Tasmānijas velns agrāk dzīvoja arī uz Austrālijas kontinenta, taču tur tas iznīka aptuveni pirms 3 000 gadiem — ilgi pirms Eiropas apmetnes izveides 1788. gadā. Pēc Eiropas ieceļošanas Tasmānijā tos plaši medīja, un cilvēku darbība ietekmēja to izplatību. Pagājušā gadsimta 30. gados Van Diemana zemes kompānija piedāvāja 25 centus par katru nogalinātu tēviņu un 35 centus par katru nomedīto mātīti. No 1941. gada tās kļuva oficiāli aizsargājamas, tomēr vēlāk parādījās citi, nopietnāki draudi.

Aizsardzība un draudi

Galvenais mūsdienu drauds Tasmānijas velniem ir lipīga vēža forma, saukta par "devil facial tumour disease" (DFTD) — transmisīvu audzēju slimību, kas pirmo reizi konstatēta 1996. gadā. Šī slimība izraisa lielus audzējus ap galvu un kaklu, kas traucē barošanos un galu galā noved pie izsīkuma un nāves. DFTD izraisīja dramatisku populācijas samazināšanos un pat lokālas izmiršanas dažādās salas daļās.

Lai mazinātu draudus, tiek īstenotas vairākas aizsardzības aktivitātes:

  • oficiāla aizsardzība un likumiska valsts aizsardzība;
  • kaptīvās audzināšanas un "apdrošināšanas" populāciju veidošana ārpus inficētajiem apgabaliem (piem., aizsargātas rezervju salas un zooloģiskie dārzi);
  • pētniecība vakcīnas un ārstēšanas metodēm DFTD;
  • ceļu drošības pasākumi (jo daudz velnu gūstās bojā uz ceļiem nakts laikā) un sabiedrības izglītošana;
  • atjaunošanas programmas, pārvietojot dzīvniekus uz drošākām teritorijām vai iekoptām aizsargātām teritorijām.

Tasmānijas velni ir ekoloģiski nozīmīgi kā "tīrītāji" — tie ātri iznīcina līķus, tādējādi samazinot slimību izplatību un regulējot citu grauzēju populācijas. Viņu aizsardzība ir svarīga ne tikai sugas saglabāšanai, bet arī veselīgu ekosistēmu uzturēšanai.

Kā palīdzēt

Ja vēlaties atbalstīt Tasmānijas velnu saglabāšanu, varat:

  • atbalstīt uzticamas aizsardzības organizācijas un atjaunošanas projektus;
  • būt uzmanīgiem braucot nakts stundās un ziņot par ievainotiem vai mirušiem dzīvniekiem atbildīgajām iestādēm;
  • izglītoties un izplatīt informāciju par DFTD un velnu nozīmīgumu ekosistēmā.