Vičente Martins un Solērs (Vicente Martín y Soler, 1754. gada 2. maijs – 1806. gada 30. janvāris) bija spāņu komponists, kurš kļuva slavens ar savām operu un baletu partitūrām. Viņa radošais ceļš aptver darbu Spānijā, Itālijā, Austrijā un Krievijā, un viņš ir atzīstams par vienu no 18. gadsimta beigu populārākajiem operu komponistiem.

Biogrāfija

Martīns i Solērs dzimis Valensijā. Mūzikas izglītību papildināja Boloņā, Itālijā, kur viņa skolotājs bija Giovanni Battista Martini. Viņa pirmā opera bija Il tutore burlato, kas pirmizrādi piedzīvoja 1775. gadā Madridē.

No 1777. līdz 1785. gadam viņš darbojās kā komponists Neapoles San Karlo teātrī, kur viņa darbi guva labo atsaucību. Pēc tam viņš pārcēlās uz Vīni, kur radīja vairākus veiksmīgus operuzrādījumus un nostiprināja savu reputāciju Eiropas mūzikas aprindās. 1788. gadā Vičente Martins i Solērs saņēma uzaicinājumu no Katrīnas Lielās un devās strādāt uz Sanktpēterburgu, kur komponēja operas un baletus imperatores teātrim. Viņš nomira Sanktpēterburgā 1806. gada 30. janvārī.

Darbi un stils

Martīna un Solēra radošais rokraksts pieder pie operas buffa tradīcijas — viņam raksturīgas skaidras, iedarbīgas melodijas, dzīvīga orķestrācija un uzmanība dramatiskajam momentam. Viņa operas 18. gadsimta publikai šķita viegli uztveramas un izklaidējošas.

  • Il tutore burlato (pirmā opera, 1775) — pirmais veiksmīgais solis viņa karjerā.
  • Una cosa rara (Vīnē, 1786) — viena no pazīstamākajām viņa operām; tai bija liela publikas atsaucība Vīnē. Libreta autors bija Lorenzo Da Ponte, ar kuru Martins i Solērs sadarbojās.
  • Daudzi baleti un operu pastāsti, kas tika uzvesti Sanktpēterburgas imperatores teātrī, — tie pierāda viņa spēju pielāgoties arī galma un baleta gaumei.

Mantojums

18. gadsimtā Martins i Solērs bija starptautiski pazīstams komponists; viņa melodiskā dāvana un sceniskā jutība piesaistīja plašu auditoriju. Lai gan pēc laikmeta gaitas viņa mūzika ar laiku daļēji izkrita no regulārā repertuāra, pētnieki un ierakstu mākslinieki pēdējās dekādēs arvien biežāk atjauno interesi par viņa darbiem — notiek operu pārvērtēšana, koncertuzvedumi un ieraksti.

Martīna un Solēra nozīme mūzikas vēsturē slēpjas viņa spējā savienot elegantu itāļu operas tradīciju ar skanīgu, publiku saistošu melodiku, kā arī viņa lomu Eiropas opermūzikas izplatīšanā 18. gadsimta beigās.