Viverravīdi — izmiruša agrīno zīdītāju plēsēju dzimta (Paleocēns–Eocēns)
Viverravīdi ir izmirusi agrīno zīdītāju plēsēju dzimta, kas pieder pie Miacoidea virsdzimtas un pastāvēja no agrā paleocēna līdz eocēnam. Pirmo reizi tie parādījās Ziemeļamerikas paleocēnā pirms aptuveni 60 miljoniem gadu, un daži fosilie atradumi liecina, ka viņu pārstāvji vēlāk sastopami arī Eiropā un Āzijā. Viverravīdi izzuda eocēna laikā, kad mainījās klimatiskie apstākļi un konkurences spiediens no attīstītākām plēsēju grupām.
Morfoloģija un izmērs
Viverravīdi parasti bija nelieli līdz vidēji lieli zīdītāji — izmēros no mazām kaķveidīgām radītēm līdz mongožu līmeņa dzīvniekiem. To galvaskauss bija salīdzinoši garš un plūstoši veidots, kas atspoguļo specializāciju ķermeņa un žokļu darbībai. Raksturīga iezīme ir molāru skaita samazināšanās — molāru skaits ir samazināts līdz diviem kvadrantā, kas, iespējams, saistīts ar specializāciju uz gaļēdāku vai kukaiņēdāku barību un efektīvāku griezumu funkciju.
Ekoloģija un dzīvesveids
Balstoties uz zobu un ķermeņa uzbūves pazīmēm, viverravīdi, iespējams, bija aktīvi plēsēji un visēdāji — tie medīja sīkus mugurkaulniekus, slēpās naktīs un papildināja uzturu ar kukaiņiem un augiem. Daži veidi varēja būt labi pielāgoti koku dzīvei (scansorial), bet citi — vairāk zemes dzīvesveidam. Kā agrīnie plēsēji tie spēlēja nozīmīgu lomu paleocēna–eocēna ekosistēmās, aizņemot nišas, ko vēlāk pārņēma attīstītākas Carnivora kārtas grupas.
Taksonomija un evolūcijas nozīme
Viverravidae tradicionāli tiek uzskatīta par monofilisku dzimtu, kas kopā ar citiem miacidājiem veido Miacoidea grupu — svarīgu posmu carnovoru (mūsdienu Carnivora) evolūcijā. Agrāk daudzi paleontologi uzskatīja viverravīdus par pirmatnējiem plēsējiem un tieši saistītus ar mūsdienu kārtas Carnivora pēcnācējiem. Tomēr jaunāki pētījumi, tostarp vairāku galvaskausa morfoloģijas analīžu rezultāti, liecina, ka viverravīdi varētu atrasties ārpus mūsdienu Carnivora krona grupas vai tajā ieņemt perifēru vietu. Tas nozīmē, ka daudzas to līdzības ar mūsdienu plēsējiem varētu būt konverģences rezultāts, nevis tieša radniecība.
Fosilijas un pētniecība
Viverravīdu fosilijas galvenokārt sastopamas krītošos slāņos ar labu zobu un atsevišķu galvaskausu saglabātību, kas ļauj rekonstruēt to zobu formu un žokļa darbību. Populāri fosilie ģinti piemēri ir Viverravus (plaši pārstāvēts fosilajos materiālos) un citi paleocēna–eocēna taksoni. Tomēr fosilā materiāla fragmentaritāte un līdzību ar citiem agrīniem mesoizoiskajiem plēsējiem padara precīzu taksonomiju un filogenētiskās attiecības vēl joprojām diskutablas.
Secinājumi
Viverravīdi ir nozīmīga izmirušu zīdītāju grupa, kas sniedz svarīgas liecības par to, kā attīstījās agrīnie plēsēji pēc dinozauru laikmeta beigām. Lai gan agrāk tie tika uzskatīti par tiešiem Carnivora priekštečiem, mūsdienu morfoloģiskie un kladistiskie pētījumi liecina par sarežģītāku attiecību tīklu, kas ietver gan radniecību, gan konverģenci. Turpmākie atradumi un precīzāka anatoma analīze varēs vēl vairāk precizēt viverravīdu vietu zīdītāju evolūcijā.
