1177. gads — notikumi, dzimšanas, nāves un valstu vadītāji

1. Notikumi

• Miera sarunas Venēcijā (1177) — 1177. gada vasarā notika izlīgums starp Svētās Romas impērijas imperatoru Frīdrihu I Barbarossu un Romas pāvestu Aleksandru III. Šīs sarunas (bieži sauktas par Venēcijas mieru) būtiski samazināja garo konfliktu starp imperatoru un Romas pāvesta partiju, atjaunojot oficiālu pāvesta Aleksandra III atzīšanu.
• Cīņa pie Montgizara / Montgisard (25. novembris 1177) — svēto zemju kauja, kurā Jeruzalemes karaļvalsts karaspēks, ko vadīja karalis Baldvins IV un piekrītoši bruņinieki (tostarp Reinalds no Šatijona), izdarīja pārsteidzošu uzvaru pār Saladin vadīto musulmaņu karaspēku. Uzvara pagarināja Kristietības pozīcijas reģionā un uz laiku mazināja Saladina uzbrukuma draudus.
• Sverre Sigurdsson sākas kā Birkebeineru vadonis (Norvēģija, 1177) — Norvēģijā 1177. gadā parādās jauna nobaudīta spēle valdības attiecībās: Sverre, kurš vēlāk kļūs par karali, apkopo ap sevi Birkebeineru kustību un sāk ilgu pilsoņu karu pret valdnieku Māgnum V. Šis brīdis tiek uzskatīts par svarīgu Norvēģijas iekšpolitikas pagriezienu.
• Polijas piemērošanās — Kazimirs II «Gari taisnais» (Casimir II the Just) — 1177. gadā Polijas lielhercogistes dinamiski mainās: pēc sacelšanās pret valdību Polijā pie varas nonāk Kazimirs II, kurš kļūst par de facto augstāko valdnieku. Tas iezīmē nozīmīgu pavērsienu Piastu dinastijas iekšpolitikā.
• Vidusjūras, Bizantijas un Tuvo Austrumu konteksts — 1177. gads ir daļa no intensīvā 12. gadsimta geopolitiskā fāzes: Frīdriha Barbarossas attiecības ar Romas pāvestu, Bizantijas impērijas taktiskās pozīcijas un Saladina konsolidācija Aizjūras reģionā turpina ietekmēt Eiropas un Tuvo Austrumu politiku.

2. Dzimšanas gadījumi

• Filips no Svābijas (Philip of Swabia) (ap 1177) — Hohenštaufenu dinastijas princis, nākotnes vācu karalis (viens no pretendentiem vācu troni). Filips aktīvi iesaistījās 12.–13. gadsimta Vācijas politiskajos strīdos un tika nogalināts 1208. Gadskaitļi dzimšanai dažos avotos tiek minēti kā ap 1177. gadu.
• Daudzi citi 12. gadsimta beigu dzimšanas gadījumi nav precīzi datēti; dažas nozīmīgas personības var tikt minētas tikai aptuveni dzimušas 1177. gadā.

3. Nāves gadījumi

• 1177. gadā nav ļoti daudz plaši zināmu karalisku vai pasaules mēroga personību, kuru nāve būtu dokumentēta kā īpaši ietekmīga tieši šajā gadā. Daudzu reģionālo leģentu un vietējo nozīmju valdnieku nāves var tikt reģistrētas lokālos hronikās, bet starptautiskā līmenī nozīmīgākās izmaiņas šajā gadā parasti saistās ar politiskiem pārbīdiem un valdības maiņu (piem., Polijā) nevis ar lielu slavenību nāvēm.

4. Valstu vadītāji (1177)

Zemāk — saraksts ar galvenajām valstīm un to vadītājiem ap 1177. gadu. Dažās vietās bija iekšējas cīņas vai pārmaiņas, kas norādītas blakus.

• Svēta Romas impērija — imperators Frīdrihs I Barbarossa (r. 1155–1190).
• Anglija — karalis Henrijs II (r. 1154–1189).
• Francija — karalis Luijs VII (r. 1137–1180).
• Kastīlija — karalis Alfons VIII (r. 1158–1214).
• Leon/Kastīlija (Ziemeļspanija) — Ferdinands II (Leon, r. 1157–1188); Aragonas karalis Alfons II (r. 1164–1196).
• Portugal — Afonso I Henriques (r. ap 1139–1185).
• Sicīlija — Viljams II (William II, r. 1154–1189).
• Bizantija — imperators Manuels I Komnenos (r. 1143–1180).
• Hungārija — karalis Bela III (r. 1172–1196).
• Polija — 1177. gadā stājas pie varas Kazimirs II «Gari taisnais» kā galvenais valdnieks (High Duke) pēc vietējām sacelšanās un varas pārdales.
• Skotija — Viljams I (William the Lion, r. 1165–1214).
• Norvēģija — oficiāli valdnieks Māgnuss V Erlingssons (r. 1161–1184), taču 1177. gadā izceļas Sverre Sigurdsson vadīta opozīcija (Birkebeineru kustība).
• Jeruzalemes karaliste — karalis Baldvins IV (r. 1174–1185).
• Musulmaņu līderi Tuvo Austrumu reģionā — Salah ad-Din (Saladin) konsolidē savu varu kā Ayyubīdu līderis; viņš bija galvenais Saladina karaspēka vadonis, kas 1177. gadā cieta sakāvi pie Montgisarda, bet turpināja būt spēcīgs reģionālais spēks.
• Pāvesta amatā — pāvests Aleksandrs III (r. 1159–1181).

1177. gads ir daļa no aktīva, reizēm nemierīga 12. gadsimta, kurā Eiropā un Vidusjūrā notika nozīmīgas diplomātiskas sarunas (piem., Venēcija) un bruņotas sadursmes (piem., Montgisard), kā arī lokālas varas pārbīdes (piem., Polijā, Norvēģijā). Šīs pārmaiņas ietekmēja gan reģionālos līderus, gan plašākas starptautiskas attiecības starp kristiešu un musulmaņu pasaulēm.

Meklēt pēc burta