Bībeles versijas un tulkojumi: no Septuagintas līdz mūsdienām

Atklāj Bībeles versiju un tulkojumu vēsturi — no Septuagintas un Vulgātas līdz mūsdienu tulkojumiem, to atšķirībām un kanona nozīmei.

Bībele ir plašs tekstu krājums, kuru oriģināli rakstīja vairākās valodās un dažādos gadsimtos — galvenokārt ebreju (hebreju un arameju) un sengrieķu valodā. Tāpēc mūsdienu lasītājiem Bībeli bieži vajag tulkot un rediģēt no dažādiem manuskriptiem. Bībeles versijas atšķiras divos galvenajos aspektos: 1) tekstu kritiskajā saturā — proti, kuri avoti (manuskripti, tulkojumi) tiek izmantoti, un 2) kanonā — kuri grāmatu kopumi konkrētajā izdevumā ir iekļauti. Viens no seniem un ietekmīgiem tulkojumiem ir Septuaginta, kas ir sengrieķu valodas tulkojums Vecajai Derībai; citos vēstures posmos nozīmīga loma bija arī Vulgātai, kas ir latīņu valodā veidots Bībeles variants.

Tekstu avoti un kritiskā tradīcija

Bībeles tekstu pamatus veido vairāki manuskriptu korpusi un tekstu tradīcijas:

• Hebreju teksts (Masoretiskā teksts) — tradicionālais ebreju Vecās Derības teksts, kuru standardizēja masoreti viduslaikos.
• Septuaginta (LXX) — sengrieķu tulkojums, kas bieži satur grāmatas vai nodaļas atšķirīgas no Masoretiskā teksta; tas ir īpaši svarīgs grieķu un austrumu kristīgajās tradīcijās.
• Samariešu Pentateihs — atšķirīga piecu Mozus grāmatu tradīcija, kas ilgstoši pieder samariešiem.
• Jaunā Derība — oriģināli rakstīta galvenokārt sengrieķu valodā; par svarīgākajiem kritiskajiem izdevumiem ir saucami Nestle–Aland un UBS tekstu izdevumi.
• Senie manuskripti — piemēram, Nāves jūras rokraksti, Codex Sinaiticus un Codex Vaticanus, ir palīdzējuši atklāt tekstu variācijas un restaurēt agrāko lasījumu variantus.

Kanoniskās atšķirības

Kristīgajā tradīcijā nav viena vienota kanona. Protestantiskās, katoļu un Austrumu pareizticīgās baznīcas iekļauj atšķirīgu skaitu grāmatu un dažkārt atšķirīgi uzskata par “deuterokanoniem” vai “apokrifiem”. Šīs atšķirības ietekmē, kuras grāmatas parādās konkrētā Bībeles izdevumā un kā tās tiek numerētas.

Svarīgākie vēsturiskie tulkojumi un to nozīme

Daži tulkojumi un redakcijas izdevumi ir kļuvuši par atsauces punktiem:

• Septuaginta (LXX) — būtiska Rietumu un Austrumu baznīcu agrīnajā teoloģijā; daudzās pareizticīgajās tradīcijās joprojām tiek lietota kā Vecās Derības pamats.
• Vulgāta — Svētā Hieronīma latīņu tulkojums, kas viduslaikos kļuva par Romas katoļu Baznīcas standartu; 20. gs. 2. pusē Katoļu baznīca publicēja oficiālo Nova Vulgata redakciju.
• Jaunie kritiskie izdevumi — Nestle–Aland (NT) un Biblia Hebraica (BHS/BHSr) apkopo plašu manuskriptu salīdzinājumu un kalpo par pamatu mūsdienu akadēmiskajiem tulkojumiem.
• Reformācijas un jaunāku laiku tulkojumi — Luters, Tyndale, Wycliffe un vēlāk King James Version ietekmēja valodniecību, teoloģiju un sabiedrību, padarot Bībeli pieejamu tautu valodās.

Tekstoloģiskās atšķirības un piemēri

Dažas pazīstamas atšķirības starp manuskriptiem un tulkojumiem ietekmē, piemēram, Markusa evaņģēlija garo beigu (salīdzināma ar īsāku lasījumu dažos manuskriptos), Jāņa evaņģēlija “perikope par ārlaulības sievieti” (Jāņa 7:53–8:11), un Teksts par Jāņa mīlestības trinitāriem teikumiem (Jāņa pilgramības teikums). Šādas atšķirības var ietekmēt doktrinālas interpretācijas, lasījumu un liturģiju.

Tulkošanas pieejas

Tulkošanas filozofijas ietekmē, cik tiešs vai brīvs ir tulkojums:

• Formālā (burtiskā) ekvivalence — cenšas pieturēties pie oriģinālā vārda secības un struktūras; piemērota tekstu studijām.
• Dinamiskā ekvivalence — mērķis ir nodot nozīmi un iespaidu mērķvalodā, pat ja tas prasa brīvāku vārdkopu vai teikumu pārbūvi.
• Funkcionālā pieeja — vēl vairāk orientēta uz lasītāja uztveri mūsdienu kontekstā; bieži piemērota mācību grāmatām un Bībeles lasījumiem draudzēs.

Modernas izdevumu variācijas un mūsdienu tulkojumi

20. un 21. gadsimtā tapa daudzi jaunie tulkojumi, kas izmanto plašos manuskriptu atklājumus un modernās valodas stilistiku — gan akadēmiski precīzi izdevumi, gan populāri lasāmi teksti. Ekumeniski projekti, piemēram, NRSV (New Revised Standard Version) angļu valodā, cenšas ievērot teksta precizitāti un iekļaut dažādu konfesiju viedokļus.

Bībeles tulkojumi latviešu valodā

Latvijā Bībeles tulkošana notika kopš reformācijas laikmeta, kad radās pirmie fragmentārie tulkojumi un izdevumi tautvalodā. Vēlākos gadsimtos iznāca pilnīgāki latviešu valodas tulkojumi, kas būtiski veicināja latviešu literārās valodas veidošanos, izglītību un kultūru. Mūsdienās pieejamas dažādas latviešu valodas Bībeles versijas, kuru pamatā ir gan tradicionālie, gan mūsdienīgi kritiskie teksti, radot izvēli atkarībā no lasītāja vajadzībām — liturģijai, personīgai lasīšanai vai akadēmiskām studijām.

Kā izvēlēties tulkojumu

Izvēloties Bībeles tulkojumu, vērts apsvērt:

• mērķi — studijas, liturģija vai lasāmviela;
• tekstoloģisko pamatojumu — vai tulkojums balstīts uz Masoretisko tekstu, Septuagintu vai kritisko tekstu izdevumu;
• pārliecību — daži lasītāji dod priekšroku konfesionāli līdzsvarotam izdevumam, citiem svarīgs akadēmiskais precizitātes līmenis;
• valodas stilu — klasiskāks vai mūsdienīgāks valodnieciskais izteiksmes veids.

Noslēgumā — Bībeles “versija” nozīmē gan konkrētu valodas tulkojumu, gan izvēli par to, kuri teksti tiek iekļauti un kuri manuskripti izmantoti. Tekstu kritika, vēsturiskie tulkojumi un mūsdienu valodas prasības turpina ietekmēt to, kā Bībeli lasām un saprotam šodien.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Bībele?

Vai Bībeles oriģinālteksti bija rakstīti vienā valodā?

J: Kāpēc daži Bībeles teksti ir jātulko?

J: Vai visi Bībeles teksti ir iekļauti visās Bībeles versijās?

J: Kas ir Septuaginta?

J: Kas ir Vulgāta?

J: Kad tika veikti pirmie Bībeles tulkojumi citās valodās?

Meklēt pēc burta