Daniels Vebsters (Daniel Webster, 1782. gada 18. janvāris — 1852. gada 24. oktobris) bija ievērojams amerikāņu valstsvīrs, advokāts un viens no 19. gadsimta iespaidīgākajiem oratoriem. Viņš kļuva plaši pazīstams kā aizstāvis Jaunanglijas kuģniecības un tirdzniecības interešu, kā arī par stingru Savienības un federālās varas aizstāvi. Vēbsters dzīves gaitā kļuva arvien nacionālistiskāks un spēcīgi ietekmēja sabiedrisko domu, pārliecinot daudzus par nepieciešamību saglabāt vienotu valsti. Tas padarīja Vēbsteru par vienu no slavenākajiem oratoriem un ietekmīgākajiem vaigu līderiem otrās partijas sistēmā. Vēbsteram nepatika verdzība, tomēr viņš bieži atbalstīja kompromisus, kamēr tie pēc viņa domām glāba Savienību no šķelšanās.

Agrīnā dzīve un izglītība

Daniels Vebsters dzimis Salisbī (mūsdienu Franklin), Ņūhempšīrā. Viņš beidza Dartmouth College 1801. gadā un pēc tam apguva tiesību zinības, kļūstot par advokātu. Agrīnā karjerā viņš strādāja gan kā jurists, gan kā valsts amatpersona, ātri izcīnot reputāciju spēcīgā tiesību prakses dēļ.

Juridiskā karjera un nozīmīgas tiesas lietas

Vebsters nodibināja lielu praksi, galvenokārt Bostonā, un pārstāvēja vairākas nozīmīgas lietas Augstākajā tiesā. Viņš bija advokāts lomā slavenajā lietā pret Dartmouth College v. Woodward (1819), kas nostiprināja līgumu aizsardzību saskaņā ar Konstitūciju un bija būtiska federālās varas interpretācijā. Viņa talants mutiskajā argumentācijā un juridiskajā analīzē padarīja viņu par pieprasītu tiesas prāvu pārstāvi visā valstī.

Politiskā karjera

Vebsters sāka dienestu Kongresā kā pārstāvis, vēlāk kļuva par Senāta locekli un divas reizes bija ASV Valsts sekretārs. Viņš bija aktīvs dažādās politiskajās lomās:

  • ASV Pārstāvju palāta — agrīnie deputāta gadi, kuros viņš ieguva pieredzi federālajās debatēs;
  • ASV Senāts — Vebsters bija senātors no Masačūsetsas, kur viņš aizstāvēja spēcīgu federālo valdību un tirdzniecības intereses;
  • Valsts sekretārs — viņš vadīja ASV ārpolitiku laikā, kad valsts paplašinājās un nostiprināja starptautiskās pozīcijas (amats 1841–1843 un vēlāk 1850–1852).

Vebsters vairākas reizes mēģināja iegūt prezidenta amata nomināciju, taču nekad netika ievēlēts par prezidentu.

"Lielais triumvirāts" un politiskie sparingpartneri

Vebsters bija daļa no grupas, kas vēsturiski dēvēta par "Lielo triumvirātu" — kopā ar Henriju Kleju no rietumiem un Džonu Kalhunu no dienvidiem. Šī trijotne dominēja Kongresa debatēs vairākus gadu desmitus, pārstāvot dažādas reģionālās intereses un periodiem meklējot kompromisus, lai saglabātu valsts vienotību.

Retorika un slavenas runas

Vebsters bija pazīstams ar savu spēcīgo, skanīgo un loģisko runas stilu. Viņa 1830. gada runa, zināma kā "Atbilde Hainam", jeb debates ar Robertu J. Heinu, tiek uzskatīta par vienu no spožākajām Kongresa runām. Tajā viņš aizstāvēja Savienības pārākumu pār valstu tiesībām un slavenā citātā sacīja: “Liberty and Union, now and forever, one and inseparable!” — ko bieži tulko kā «Brīvība un Savienība — tagad un uz mūžiem, vienota un nesaraujama!».

Attieksme pret vergu un kompromisi

Lai gan Vebsters individuāli izteica pretestību verdzībai, viņš uzskatīja, ka valsts saglabāšana ir augstākā prioritāte. Tas noveda pie tā, ka viņš atbalstīja vairākus kompromisus starp ziemeļu un dienvidu interesēm, tostarp 1850. gada kompromisa risinājumus. Viņa 1850. gada runa par Kompromisu (bieži saukta par "Seventh of March" runu) parakstīja viņa atbalstu risinājumiem, kas iekļāva stingrākas bēgļu vergu atgriešanas prasības — solis, kas izraisīja plašu kritiku no abolicionāru puses, bet, pēc viņa domām, palīdzēja atlikt atklātu bruņotu konfliktu.

Mantojums un nāve

Daniels Vebsters nomira 1852. gada 24. oktobrī savā īpašumā Marshfieldā, Masačūsetsā. Viņa slavenā retorika, spēcīgā atbalsta valsts integritātei un ieguldījums konstitucionālajā un starptautiskajā tiesību praksē padarīja viņu par vienu no 19. gadsimta centrālajām politiskajām figūrām. ASV Senāts 1957. gadā oficiāli nosauca viņu par vienu no saviem pieciem izcilākajiem locekļiem, atzīstot viņa ilgtspējīgo ietekmi uz Senātu un valsts politiku.

Vebstera dzīve un darbs joprojām tiek pētīts vēstures un tiesību mācībās — viņu atceras gan kā izcilu juristu un oratoru, gan kā sarežģītu politiķi, kurš, neskatoties uz pretrunām, centās saglabāt Savienību.