Emanuels Žans Mišels Frederiks Makrons CBE (franču: [emanɥɛl makʁɔ̃]; dzimis 1977. gada 21. decembrī Amjēnā) ir franču politiķis, augsta ranga ierēdnis un bijušais investīciju baņķieris. Makrons ir 25. un pašreizējais Francijasprezidents kopš 2017. gada 14. maija. Viņš ir sociālliberālis.
Makrons no 2006. līdz 2009. gadam bija Sociālistu partijas (PS) biedrs. Fransuā Olanda pirmās valdības laikā 2012. gadā viņš tika iecelts par ģenerālsekretāra vietnieku, bet 2014. gadā viņš tika iecelts par ekonomikas, rūpniecības un digitālo lietu ministru otrās Valsa valdības laikā, kad panāca uzņēmējdarbībai labvēlīgu reformu īstenošanu.
Makrons 2016. gada augustā atkāpās no amata, lai piedalītos 2017. gada prezidenta vēlēšanās. 2016. gada novembrī Makrons paziņoja, ka vēlēšanās piedalīsies ar partiju En Marche! centrisma kustības, ko viņš dibināja 2016. gada aprīlī. Makrons uzvarēja vēlēšanās, 2017. gada 7. maijā otrajā kārtā uzvarot Marinu Lepēnu, iegūstot 66 % balsu. Pēc ievēlēšanas prezidenta amatā 39 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko prezidentu Francijas vēsturē un jaunāko valsts vadītāju kopš Napoleona III.
Izglītība un agrīna karjera
Emanuels Makrons ieguva izglītību filozofijā un politiskajās zinātnēs, studējot Parīzes universitātēs un institūtos. Viņš absolvēja Institut d’études politiques de Paris (Sciences Po) un 2004. gadā pabeidza prestižo École nationale d'administration (ENA). Pēc skolas viņš strādāja kā finanšu inspektors valsts sektorā, bet vēlāk pārgāja uz privāto sektoru — pievienojās investīciju bankai Rothschild & Cie, kur strādāja kā baņķieris un guva pieredzi uzņēmumu pārņemšanas un finanšu darījumu jomā.
No ierēdņa uz ministru un prezidentu
Kā valsts ierēdnis un vēlāk Olanda valdības padomnieks un ģenerālsekretāra vietnieks, Makrons kļuva pazīstams ar savu tehnokrātisko un reformorientēto pieeju. 2014. gadā viņš kļuva par ekonomikas, rūpniecības un digitālo lietu ministru, kur veicināja darba tirgus un uzņēmējdarbības regulējuma liberalizāciju, kā arī nodokļu un uzņēmumu atbalsta politikas izmaiņas.
2016. gada beigās, pametis valdību, viņš izveidoja centrisma kustību En Marche! un 2017. gadā uzvarēja prezidenta vēlēšanās. 2022. gada aprīlī Makrons tika pārvēlēts otrajā kārtā, atkal uzvarot Marinu Lepēnu; otrreizējā balsojumā viņš ieguva aptuveni 58,5 % balsu.
Prezidentūras galvenie notikumi un politika
Makrona prezidentūra iezīmējās ar spēcīgu uzsvaru uz ekonomiskajām reformām, Eiropas savienības integrācijas atbalstu un modernizācijas politiku. Viņa valdība īstenoja vairākas reformas — vienkāršoja darbaspēka regulējumu, samazināja uzņēmumu nodokļus un centās piesaistīt ārvalstu investīcijas. Viņš aktīvi atbalstīja spēcīgāku ES sadarbību aizsardzības un ekonomikas jomā.
Prezidentūras laikā notika arī nopietnas sabiedriskās krīzes: 2018.–2019. gadā plašas protestu kustības Gilets jaunes (Dzeltenie vestes) pret nodokļu politiku un dzīves dārdzību, kā arī 2020.–2022. gada COVID-19 pandēmijas vadība, kas prasīja plašus ierobežojumus, ekonomiskos atbalsta pasākumus un vakcinācijas kampaņu. 2023. gadā valdība izmantoja konstitūcijas 49.3 pantu, lai pārdotu strīdīgu pensiju reformu, kas izraisīja plašas protesta akcijas un politiskas spriedzes.
Politiskais profils un ārpolitika
Makrons tiek raksturots kā sociālliberāls, proeiropeisks līderis ar uzsvaru uz tirgus reformām un valsts modernizāciju. Starptautiski viņš centās nostiprināt Francijas lomu ES iekšienē un globālā politikā, aktivizējot dialogu ar Vāciju, atbalstot Eiropas aizsardzības iniciatīvas un reaģējot uz starptautiskajiem krīžu jautājumiem — tajā skaitā atbalstu Ukrainai pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma, uzspiežot sankcijas un diplomātiskus risinājumus.
Privātā dzīve
Makrons ir precējies ar Brigitte Trogneux (Brigitte Macron), kura bija viņa skolotāja un kura ir būtiska figūra viņa publiskajā tēlā. Pāra attiecības un vecuma starpība (Brigitte ir krietni vecāka) izpelnījušās lielu mediju interesi gan Francijā, gan ārpus tās. Makrons nav bioloģisks bērnu tēvs; Brigitte ir bērni no iepriekšējas laulības.
Ieguvumi un kritika
Atbalstītāji uzteic Makrona centienus modernizēt Francijas ekonomiku, uzlabot biznesa vidi un nostiprināt Eiropas integrāciju. Kritiķi norāda uz sociālo nevienlīdzību, dažkārt autoritatīvu valdības lēmumu pieņemšanu (piem., 49.3 lietošana) un spēcīgām pretestības kustībām pret reformām. Kopumā viņa politiskā karjera iezīmējas ar ambīciju apvienot liberālo ekonomiku ar sociālpolitiskiem centieniem, cenšoties atrast vidusceļu starp tradicionālajiem kreisajiem un labējiem spēkiem.